zini, tā nav mīlestība, bet labsajūta. Es kkā gaidu viņu. Domājot par viņu un atminoties viņa smaidu un dzirkstošās acis.. es vnk smaidu savām asociācijām pretī. Reizēm liekas, ka tas nav labi tā, un ka tā ir krāpšana. Bet tās taču ir tikai domas un sapņi, atmiņas un sajūtas. tās nav pieļautās kļūdas vai nepareizie soļi un atļaušanās.
un es zinu, jo vairāk es vilku viņu aiz deguna, jo vairāk viņš mani gribēja. Un ir tā, ka mēs esam pāri tām miesīgajām lietām attiecībā par otru un esam draugi. Un viņš ir tik foršs- vnk tāpēc, ka viņš ir tāds, kāds ir ar man! un nav tā, ka sagriežas vēders kājām gaisā, bet ir tā, ka parādās siltums un miers.
Un viņš teica, ka viss var mainīties.
Jā, un viss arī mainās un viss mainīsies. Es kļūšu skaistāka. Un Tu kļūsi vēl pretimnākošāks. Viss būs mainījies. kā jau vienmēr.

un naktī ~ 2:30, kad atkal sapņos pinās nieru , aknu utt. pat.fiz. mijiedarbībā ar atmiņu niansēm par saulaino puisi no pagātnes.. mans lūpu kaktiņš lēni cēlās uz augšu/sānu. Kad pamanīju, sapratu, ka man patīk būt spēles noteicējai. Kāpēc, tāpēc, ka tā ES kontrolēju savas pieļaujamās sliekšņsajūtas, darbības, utt.
Un es atceros to sajūtu, kuru jutu caur sevi nākam no viņa, kad viņš mani apskāva no aizmugures un skūpstīja manu kaklu ar savām maigajām lūpām, tik mīkstām un siltām, noskūpstīja arī manu kreiso plecu, toreiz vēl kailu. un miesa staroja laimes, lūpas smaidīja. Es zināju, ka te nu mēs esam neatlautajā nākamajā pakāpienā, citā dzīves pavērsiena situācijā. Man nevajadzēja tur atrasties un tam ļauties. Bet sirds sāpēja tik ļoti, ka es biju laimīga atgriesties tajā, par ko jau mani reiz nosodījuši. Un man tajos brižos ar viņu bija jautri, mēs smējāmies un runājāmies, mēs konstatējām un solījām draudzību, Tu skatījies uz mani tā, it kā Tu būtu pārsteigts. Un tāds Tu arī biji. Ikreiz, kad runājām pa telefonu, mana sirds mazliet dauzījās straujāk nekā drīkstētu, es vienmēr smaidīju, zināju, ka smaidi arī Tu. Tu biji tik koķets un pozitīvs. Nu jā, pirms visa Tu esi gatavs darīt it visu. Iespējams, zinot šo faktu, es arī tik ilgi vilku visu garumā. Bet jau pēc 2.reizes abi sapratām, ka tas vairs nav galvenais. Tev nu vajadzēja mani kā cilvēku, ka maiguma sniedzēju un iztrūkstošo pieskārienu pārklāēja pār Tavu miesu. Un es zinu, ka Tu ilgojies, jo mūs abus paķēra. Tikai šoreiz katru savādākā veidā. Tu nokavēji. Es esmu jau nākamajā limenī.
Un man patika lēni un maigi, Tev acīs skatoties izrunāt Tavu vārdu. Tad mēs vēl nekur nesteidzāmies, gulējām, sēdējām, bijām otram.. man patika Tavi R Tavā vārdā.. un tas, kādu spēku Tavs vārds sev līdzi nes. Tajā laikā es Tev uzticējos pilnībā.. tajā laikā mēs daudz skūpstījāmies un tā laikā smējāmies. Bez pamatojuma un īsta iemesla mēs pratām būt laimīgi.
Kāpēc mums citi iepraktizējās uzspiest neapmierinātību ar otru? neuzticību otram? otra aizliegtību? reti smaidīt? reti apzināt laimes sajūtu? apmierinatību?
man patika būt trakais Tevis dēļ.. un darīt to kopā ar Tevi!
kāds šo nesapratīs un pārmetīs savu primitīvo pārpratumu dēļ, bet man ir vienalga. Tas taču man sniedz baudu un labsajutu.

utt. karoč-zb rakstīt, tā jau daudz kas būs jāpaskaidro!!! :D => līdz nākamajai reizei, kad uzdrošināšos atkal. Zini, pēdējā laikā man tās uzdrošināšanās sāk baigi biežāk atkal līst ārā :D