braucot neskaitāmo reizi šodien tramvajā, zinot, ka bebsis pat nenojauš, kur es esmu un ko daru..man gribējās zināt, ko tobrīd dara bebsis. Gribēju zināt, vai arī viņš mēdz justies tik vientuļi un pamesti, kā uz vientuļas salas nonācis, nevinu neinteresējošs un aizmirsts.

man bija skumji. Un es skatījos visapkārt. Nekaunīgi skatījos uz pārīti, kurš sēdēja pustukšā tramvaja pāris solus uz priekšu. Es smaidīju un skatījos, kā viņi skūpsta viens otru un čukst otram ausī ko patīkamu. Tas bija skaisti un nomierinoši. Un gribējās, lai man līdzās būtu bebsis. Kaut vai tā vnk- bez sarunām, bez jeb kā. vnk man līdzās un redzētu to pašu, ko visapkārt redzu es. Mēs saskatītos un sasmaidītu. Būtu tik labi, jo mēs būtu blakus.
vakar, guļot uz bebša kailajām krūtīm, es jutos kā mājās. Jutos droši un manas ilgas tika remdētas. ..uz kādu laiku. Bet es zinu, ka tas viss atgriezīsies un šīs sāpītes tiks remdētas jo dienas.

es vnk mīlu Tevi, zaķuk! :*