zini, man ir forši mati.
un zini, es esmu nogurusi no nekā. Vnk no da mega faking milzīgā-nekā, kas ir starp mums.
tā jau laikam mēdz notikt, kad pārdeg kāda stīga.
un vispar, es kkā cenšos par to riebīgo visu nedomāt. Bet reizēm ir tā, ka pēkšņi atceros. Un tajos mirkļos man gribas apturēt tramvaju un nebrakt pie viņa, bet doties prom, pamest un pazust. Jo jūtos piesmieta, pievilta, salauzta. Bet es turpinu sēdēt un braukt, noklusēt un lieku sev atkal aizmirst. Lieku sev priecāties par dzīvi un sejā uzšķilt saulainu smaidu, uzklāt masku, ka mana pasaule ir skaista un laimīga. Jā, tajos mirkļos tā tāda tik tiešām ir.
Un kāpēc es braucu tālāk? Tāpēc, ka es zinu, cik briesmīgi ir, ja man viņa vairs nav.
Šodiena man patika.

man negribas jaunu rītdienu vairs šobrīd.

es gribu izvemties un sarauties, aizmigt un čučēt ilgi, ilgi, ilgi savā kūniņā..