***
iespējams, ka 4.dienas sākušas palikt par manām mīļākajām nedēļas dienām. kāpēc? jo:
1.-rīts iesākas ar kafiju;
2.-turpinājumā treniņš, skrējiens pa Arkādijas parku un pēc tam aerobika, stiepšanās un joga;
3.-foršā nagu meistare;
4.-tikšanās un runas par nākotnes plāniem ar dažiem labiem speciālistiem;
5.-frizieris;
6.-lieliska pamīlēšanās;
7.-mazliet pamācīšanās;
8.-salds miedziņš.

un šodiena nemaz neizvērtās tik ļaunā, kā ~ 2 nedēļas bija gaidīta + par spīti tam, ka pat 3.diena!!!
-iegādājos vīram patīkamu džemper-jaku, ko solīju jau ~ nedēļu, kā arī nepamatots pirkums, bet tajā mirklī likās akūta vajadzība/nepieciešamība- āfrikāņu pasaku grāmata (ļoti bieza, oranža ar ziloni virsū). Nezinu īsti kāpēc, bet ceļā uz Anniņmuižu, kura kādu dienu būs atkal mana, es vnk staroju-par to, ka man ir burvīga grāmata un ka tas ir viens no maniem mīļākajiem pirkumiem! Es, protams, nezinu vai ir pareizi jau tik agri iegādāties pasaku grāmatas, taču mīļotais saka, ka varēs nu pastāvēt plauktā. Es viņam atzinos, ka pēc nopirkšanas, atjēdzos, ka viņš pukosies par izšķērdību, tāpēc iedomājos, ka grāmata, kura pirkta tikai tāpēc, ka sirds lūgusi un teikusi, ka vnk tas ir jādara- ka to var motivēt kā dāvanu. .. taču man ir žēl viņu dot tālāk, godigi saku!! Bet tad jau redzēs.

Un šodien es noliku patoloģiskajā fizioloģijā 1.dienas testu par nāvi. Reāli-tā bija haļava, jo man vienmēr ir tā sajūta-ak diess, cik viegli jautājumi! :D es nemaz nebiju mācījusies, bet nolēmu pamēģināt. Iepriekšējā reizē man no 10 punktiem bija visi 0!! :D laikam esmu smagi progresejusi, ja neatkārtojot, negatavojoties utt. varēju šodien nopelnīt godalkotos 7 punktus!

vēl man ir jāizstrādā projekts/radošais darbs par galvas smadzenēm/nerviem. Nezinu īsti ar ko lai sāk. Man zīmēt? Taisīt shēmas? nu ko? kas profesoru spētu ietekmēt uz manis palaišanu nākamajā līmenī? :D Bet vispār- man patīk profesors. Tāds foršiņš un asprātīgs-tas tāpēc, ka tik gudrs un inteliģents.

un šodien man forši noveicās infekciju kontroles pārbaudes darbā! :D

kā arī šodien bija tāda smagi-pa sapņiem, mākoņiem un laimes prieku vakarvakara jauno plānu apjēgas dēļ. Es tik tiešām gribu, vēlos un ceru uz to, ka man izdosies. Es jau, protams, nezinu vai mans bosiņš vispār to vēlas, jo viņš smagi minstinās.

Un braucot šorīt uz skolu, lasīju par alerģiju un tā.. un tad atkal tās domas.. es karoč, lasīju, bet neko neatcerējos, jo domāju par savu uzticību mājām. Un vienmēr, kad es tuvojos Kurzemei, es jūtu arvien lielāku miera un labsajūtas pārņemšanu. Kad atgriežos Talsos, es vienmēr jūtu un automātiski nodomāju: "es esmu mājās!" un es smaidu. Un agrāk, senāk es atvadoties vienmēr nomurmināju, veltot pēdējos ksanējošos skatienus pār visu iespējamo tur, : "es atgriezīšos!"
un zini.. es vienmēr ilgojos pēc mājām. Un manas mājas ir tur. Un lai cik smieklīgi tas arī neliktos, bet man pietiek ar to, ko viņi man var sniegt. Un es gribu īstu ģimeni un vīru, kurš ir mans mugurkauls. Vīru, kurš dzīvotu ar mani tur un trakotu ar mani kopā, utt. ~ "līdz nāve mūs šķirs kopā.. Mārtiņš un Elīna Juraki" :D (esmu pārgurusi šobrīd, tāpēc nespēju visai sakarīgi vairs neko savienot)

vispār.. es kkā jūtos tomēr viena. Cenšos un tā, bet mani atgrūž, neapskauj, nebučo, nemīlē, utt. aij, pohuj, tas laikam ar laiku tikai! Mums jau tas ir daudz.
zini, es laiku tomēr ļauju izmantot, lai Tu, krāniņ, nostātos uz savām peciņām un paņemtu mani savā spēcīgajā padusē. Tu, man vīrietis/vecis/ bosiņš!

arlabunakti (lieki piebilst, ka Tu jau guli, kaut gan pirms pāris sekundēm man vēl burkšķēji kko, ka Tu jau nēēēēguli, ka tev tik acis jāatpūtina, ka Tu taču māāāācies, utt. Un ko es Tev teicu?! :p )