esmu tik ļoti greizsirdīga.
kkā sāp tā sirsniņa. Un es tā vnk nespēju padoties atkaļ pretī. Man vajag, lai samīļo un saka mīļu, lai dara mīļu un lai pierāda, ka ir tā, kā saka un plāno.
pa ceļam uz centru- visu ceļu smaidīju, klausījos mūziku, biju priecīga. Bet atpakaļceļā es biju bēdīga, vientuļa, skumja. Kāds piedzēries onkulis dziedāja man mīlas dziesmas. Es uz visskaļāko klausījos radio. Pagriezusi galvu uz otru pusi, centos stipri, stipri neklausīties, ko onkulis dzied. Es biju tik vientuļa. Un mans vīrs atkal nebija līdzās. Kā jau vienmēr.
un vīra smaidu un patiesos smieklus, dzirkstošās acis varu skatīt tādas tikai darbā, kad viņš ir ar kolēģēm. Skumji, ka man viņš izgāž tikai savu niknumu, naidu, neapmieirnātību, sakrājušos-izkliedz tā, ka izspiežās vēnas uz kakla un apraso augšlūpa, acis paliek sārtas..man tik sasodīti pietrūkst veselā saprāta savā vīrā. Un cieņa.
tas ir tā, it kā es mīlētu kādu, kurš vienmēr man ir pagriezis muguru un es pat nezinu kāds viņš izskatās no priekšpuses. Man jātēlo smaids un uzspilēta laime? man jālēkā un jāaptekelē apgrieztais smaidiņs? man jāizdabā un jāpiekrīt ikvienam aizliegumam.. bet vīrs pat neieklausās nevienā manā nepatikā.
Un man patoloģiski organiski riebjas un gribas uzvemt!

Un es vairs pat neesmu pārliecināta par to, ko un cik stipri jūtu.