šoks
biju pāris stundu pastaigā ar Daci.. sarunas bija lieliskas un kārtējo reizi sapratu, apzinājos un apstiprināju daudzas lietas un nelietas.. bijām nobriedušas kaut kur doties izklaidēties..bija arī jau sarunāts.

aizgājām pie Daces, viņas vecāki teica, ka man esot zvanījusi māte, kāds atsūtijis SMS un vēl kāds zvanījis, bet viņi nezinot kas.. (biju atstājusi telefonu pie Daces).

pēc pāris minūtēm un kakao malkiem atskanēja telefona zvans blakus istabā.

zvanīja PRIVāTS NUMMURS, nepievērsu uzmanību, jo mūsdienās šis vairs nav nekāds nepopulārais pakalpojums. pacēlu klausuli, teikdama- hallo (kā parasti). klusums. klusums. klusums. maigā balsī man kāds teica: " es mīlu Tevi.." apstulbu. neko neteicu. stāvēju kā mietu norijusi, izplestām acīm un satricinātu sirdi. pirmajā mirklī es nezināju, kas ir šis svešinieks.. viņš atkārtoja šos vārdus vairākas reizes. pirmā doma, kas " iešāvās manā prātā" bija-viņš noteikti ir piedzēries.. tad viņš teica: " piedod, ka es Tevi mīlu.. piedod man!" es vaicāju, kas viņš ir. Tad jautāju, kas tas par joku vai kkā tā. viņš teica,ka tas neesot nekāds joks. vēl aizvien nesapratu, ar ko es runāju. tad viņš pateica: " mīļā.." un man acu mirklī bija skaidrs, kas ir šis zvanītājs. tas bija Andrejs, atceries viņu? Tas, ar kuru iepazinos pirms, nu jau šķiet.. pagājuši kādi 2, 3 gadi..viņš skūpstāš neaptverami maigi un lieliski, vēl nekad neesmu sajutusi nevienu tādu skūpstu, kādu viņš spēja man sniegt.. viņs man iepatikās jau no pirmā acu skatiena/ uzmetiena..šī atklāsme par to, kas bija šis zvanītājs, apstulbināja mani vēl vairāk..viņš bija tik skumjš.. un skumja kļuvu arī es.
viņam taču ir tik daudzas pielūdzējas. viņš taču ir tik simpātisks, nē.. viņs ir skaists! tiešām! bet kāpēc viņš zvanīja tieši man- to prasīju arī viņam, taču neticu viņā atbildei tik un tā- apgalvoja, ka neviena cita neesot, kurai lai zvanītu, kurai, lai teiktu ko tādu.. ka neviena viņam neesot palikusi tik tuva..
apgalvoja, ka es esot viņu pametusi-teicu, ka tā nebija. atkārtojām to vairākas reizes.. taču, redzēdama un izjusdama to spiedienu, kuru izdarīja meitenes, kas tā vien viņam vienmēr skrējušas pakaļ, es vnk pagāju malā un tā it kā neiekļāvu viņu vairs savās domāš tik bieži, vēlmēs, cerībās utt.. tā panākot to, ka vienīgi pa retai reizei es iedomājos un sailgojos pēc viņa. pēdējā tikšanās reizē viss notika diez gan neveikli-viņš vēlējās mani noskūpstīt- es neļāvu.. viņš centās man pieskarties- es liku saprast, ka tā nav laba doma.. utt, taču savus pirkstus apvīt ap maniem tam izdevās un, patiesību sakot, man nebija nekas pretī, jo man viņš vienmēr trakoti paticis..
pēc 2 dienām viņam ir sacenšibas Tallinā- atradīsies kādas 2 dienas..cik nopratu, viņš vēlas ar mani tur satikties, bet atklāti to nepateica.. kad pārprasīju skaidri un gaiši, tad viņš klusēja un neko neatbildēja.. jautāju vai viņš atbrauks arī uz mājām.. tad mēs varētu satikties vai kaut kā tā, bet viņs apgalvoja, ka nebraukšot vis, jo viņš šeit nevienam neesot vajadzīgs un viņamšeit nepatīkot.. un vispār- viņam nevienas citas meitenes neesot.. viņš jau gribētu iemīlēties utt, bet esot pārāk slikts..
kādā jaukā vasaras dienā (šķiet vakarā), mēs runājām pa telefonu un viņš aicināja mani uz Saldu- kaut kādu pasākumu, šķiet festivālu.solīju, ka nākamajā dienā aizbraukšu, bet es to tā arī neizdarīju. jau tad mēs viens otram teicām, ka mīlam, taču tad es to biju domājusi pavisam savādāk- starp mums pastāv kaut kāda saite.. nezinu kā to paskaidrot un vispār, kas tā par saikni tāda ir, bet tāda nu viņa ir un neko nevaru iesākt tās novēršanas ietvaros. taču šoreiz.. to teica viņš, es neatbildēju un viņš, šķiet, vēlējās dzirdēt tieši to pašu no manis.. bet es nespēju. un nejau tāpēc, ka mana sirds būtu aizņemta.. nejau tāpēc! iespējams, es baidos.
*šeit laikam ir sekas no tā, kas norisinājās kādā citā vasaras vakarā.. (tulīt iestarpināšu kaut ko pavisam ne pa tēmu) gluži tāpat kā sadistiskās bailes, kad Sintija mani sit.. un nejau baiļu iemesls ir Sintija, bet tieši tas, kad viņa paceļ roku, lai iesistu (ko viņa protams uzskata par joku- es ceru) un iesit.. tas viss atspoguļojas traumā, kuru man radīja kāds vasaras vakars, par kuru nevieman neesmu uzdrošinājusies pastāstīt. to atceros katru 2.dienu un tas liek man traumēt sevi atkal un atkal. taču nu vairs nav tik traki kā agrāk.
kad Andrejs paziņoja, ka pārvācas uz Angliju.. tas bija savādi. viņš to paziņoja tīri oficiāli- draugiem.lv .. kad izlasīju, viņa rakstīto, mani pārņēma tukšums un neizskaidrojamas skumjas. neskatoties uz to, ka mēs tik bieži neesam tikušies utt, sajutu viņa trūkumu un tajā brīdī man viņa pietrūka vairāk nekā jebkad agrāk. tā kā tik daudzas meitenes komentēja viņa ierakstu ar dažādiem uzmundrinājuma teikstiņiem, banāliem mīļuma un simpātijas apliecinājumiem, mana vēlme viņam ko teikt šajā sakarā tika apklusināta, tā es arī neko neizteicu skaļi un pāris dienas dzīvoju skumjās un domās par viņu, tā arī neuzdrošinoties viņam, ko teikt šajā sakarā. likās, ka viņa dzīvē manis vairs nav un nekad tā īsti nav bijis.

nezinu vai tas bija kāds stulbs joks vai kā (neskatoties uz to, ka Daces pirmais teikums par to visu bija- es jau zināju, ka tas tā ir), bet.. tas satricināja manu trulo pasaulīti.

mana vienīgā šī brīža vēlme ir doties kaut kur izklaidēties. laikam pieņemšu māsas piedāvājumu.. man vnk ir jāizliek emocijas dejā, iespējams, glāzē..

kaut es atkal spētu neko nejust.. gluži tāpat kā vasarā..

*ja jau tas izdevās vienreiz.. tad izdosies vēlreiz..