šovakar/šonakt ar Līvu dodamies (+kkādi džeki) uz Latvijas dz-ceļa stacijām bildēties-kkāds konkurss. vakar es izlasīju to grāmatu līdz beigām("esiet sveicinātas, skumjas"), bet šodien jau 3. daļu esmu izlasījusi no citas grāmatas. vakar Anna, Līva un Aleks sadzērās. Alberts kā parasti neapmierināts un vecs, bet vēl aizvien tik pat ļoti abažajet to, ka viņu ņurcu!

un man prātā atkal un atkal atskan : "Tu nemīli, Tu esi apmāta!" un līdz ar šo skanējumu mans ego aug, cepuri kuldams. Man pat negribas vairs dot nekādu ziņu, vēlēties iepriecināt ar kko garšīgu, vai vēl kko, jo tas varētu tikt uztverts kā apmātība (lai gan es pavisam normāli-cenšos rūpēties, uztraukties, mīlēt, iepriecināt un lutināt-kas laikam mūsdienās vairs neskaitās normāli).

un mīlu es bebsi bezbožna +ilgojos.

kad vakar beidzot redzēju sava bebša smaidu un ķiķienus, kad viņu kutināju-tā bija kā koraļu skanējums manai sirdij. Bet es izturēšu tās negācijas, kuras tiek pret mani sviestas, jo es tik tiešām gribusavu bebsi sev līdzās.