kroplība
ienīstu, nicinu, riebjas, esmu pārgurusi no tā.
labprāt nepamostos.

es esmu morāla un fiziska krople- tā arī neviens pat nav centies mainīt man šo apziņu, tāpēc es vēl aizvien uzskatu, ka tas tā arī ir.

man vairs nav bebša. Viņš ir kaut kā aiztecējis no manis.
un es izēdu sevi no iekšpuses ar savām sirdssāpēm, tukšumu, zaudējumu un sevis nicinājumu.
un es, idiote, tiešām ticēju, ka mums izdosies un ka mani mīl un ka tik tiešām vasarā mani lutinās un piepildīsies visas tās lietas, kuras man tika solītas visu gadu. Atkal un atkal man iedirš dvēselē, bet dievs jau paliek dievs, man jābučo kājas un es jau, redz, nesaprotot, bet kā ar mani? kāpēc dievs kaut reizi nevar nolaisties no saviem egoisma mākoņiem un saprast mani?

jūtos kā sviesta pret zemi un ar sūdainiem zābakiem sabradāta. Un es nezinu, vai vēlos vairs mīlēt, ja nākas tā ciest. Ja nākas ilgoties, bet ilgas netiek attaisnotas.
šī, iespējams, ir mana pretīgākā diena mūžā.
un es neesmu vainīga pie tā, ka jūtu kā viņš no manis ir attālinājies, tāpēc pilnīgi loģiski un normāli, ka nespēju tā likties tik vienkārši ar viņu gultā!

es izraudāšos, izkliegšos, man nomirs sirds šovakar, šonakt, es gulēšu visciešākajā miegā pēc tam vēl pāris dienas. Un tad.. es gribu celties no jauna, atminēties savus sapņus un vēlmes, motivācijas un spēku, kurš manī ir zudis.
un cilvēku nepateicība un nevīžība ir neizmērāma. es nedusmojos, man vnk ļoti sāp.
................................................................................................
nē, piepeši mainījās plāni! es dodos prom, man jātiek prom! čau!