par to, ka reizēm biedē
viņš atkal man raksta. Un šoreiz viņš raksta neierastas lietas. Ir kļuvis vēl ļaunāk- viņš mīlot mani, domājot par to, ka ļoti gribetu būt mans puisis. Viņš zina, ka man ir Ričards, bet tad, kad viņš raksta, viņš raksta kādam citam, ne man- fantāzijai, kura radusies viņa galva par mani. Es neesmu tā, par ko viņš mani uzskata.
Skumji, bet labas atmiņas, nekas fizisks, vienmēr platonisks un labs laika kavēklis. Bet man sāk pamatīgi likties, ka man vienīgajai tas tā, jo es viņam neatbildu, bet viņš man turpina rakstīt tā, it kā es viņam atbildētu. Es tiesam gribētu, lai viņš pārstāj man rakstīt-esmu jau arī viņam to teikusi, taču paiet laiciņš.. un viņš atkal uzsāk, un vienmēr atgriežas ar ko spēcīgāku.
Viņš vienmēr stāsta par Latgales māju meža vidū, kur velētos būt kopā ar mani tajā brīdī. Smieklīgi! Bet ja jau cilvēks kko tiesam vēlas, tad parasti arī mēģina to realizēt. Kas arī apliecina viņa nebītamību. Viņš vienmēr tikai fantazē, domā, raksta. Reiz es gribēju, lai viņš beidzot kko arī dara. Neizdevās, es, protams, jutu vilšanos, taču ne tik lielu, lai nespētu atmest ar roku. Šoreiz ir savādāk-mani tas biedē.
un es tikko aizsūtiju viņam tomēr atbildi, ka man ir puisis jau ~1,5 gadu. Kādu brīdi viņš neatbildēja vairs un tad atrakstija, ka stipri apskaužot manu puisi un esot iemīlējies+ ka viņš man esot jau kādus 4 un iemīlējies manī mani tikpat kā nepazīstot+ varbūt tas esot egoistiski. Un visstulbākais ir tas, ka es saprotu. Bet tā vairs neesmu es. 9.kl. es būtu apčurājusies no laimes, ja zinātu, ka viņš pret mani tā kādu dienu, bet tagad es tikai laikam pasmaidu un viss.
kāpēc manas tīņu gadu simpātijas vienmēr atjēdzas par vēlu?! (man nav žēl, ka tā,jo savādāk es nebūtu ar Bebsi, bet vnk neizprotu to :D )
vienīgais,ko es zinu par viņu-pēc tikšanās: viņm ir tādas pašas acis, lūpas, pirksti/rokas kā man, rēta virs lūpas, pāris sirmu šķipsnu (no radiācijas). pēc bildēm: viņam ir rugāji un savāda gaume apģērba izvēlē, viņš daudz ceļo un principā ir ļoti dīvains, viņš ir brīvs.
nice! tikk sapratu, kas man viņā piesaistīja- viņš ir brīvs! tāds, kāda es nekad nespešu būt! (runa ir par dvēseles brīvumu, par nepiespiestību sevī, par kompleksu minemālismu un labsajūtu, par spēku nebēdāties un doties uz priekšu, par to, ka viņš pats sev spēj būt mugurkauls un atbalsts- es toties esmu pārak vāja visām šīm padarīšanām, tāpēc man līdzās vajadzīgs kāds spēcīgāks par mani, kāds jau man ir-Bebšuks :) )
Un Bebsim jau arī nevaru teikt, ka viņš man raksta un stāsta, atklāj utt. dažādas lietas diez gan regulāri (vismaz katru 2.dienu noteikti), jo Bebšuks nesaprastu, ka mani viņš nespēj satricināt, ka tā ir tikai laika pavadīšana, nekas vairāk. Ka tā ir mana pagātne un mana tīņu gadu vēlme, iegriba, kaprīze.
Un viņš man nespētu dot pat ne3412153 daļu no tā, ko mans Bebšuks man var dot!
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: