twilight
man riebjas tās sajūtas.Man riebjas, ka es nevaru dabūt to, ko vēlos, to, par ko es tik daudz domāju, to, par ko es dusmojos un nespēju sevi savaldīt, to, ko neatklāju un izrādu savu sāpīti un trūkumu šajā lietā-savādākos veidos un izpausmēs.. piedod par to.
Bet es tik tiešām beidzos savā sulā nost no tā, cik ļoti es gribu līdzās sev savu bebsi, cik ļoti man viņa pietrūkst. Saproti?
Man neko citu nevajag, un to reizēm laikam ir pārāk grūti saprast. Un man sāp tās visas domas un vēlmes, kuras viņš apdzejo par citām, jo tad manis pat nav arī vairs bebša prātā.
Man atkal gribas saritināties aukstā gultā, saspiest sevi un būt stipram kamoliņam, kuram no vienas actiņas otrā pārtek asaru upīte, kas kutina ausi un slapina spilvendrānu.
Kad tev iedod to, ko Tu tik ilgi esi gaidījis.. un te Tev atkal to lēnām un ar varu, ar visām saknēm atņem- tas ir tik riebīgi un neizturami, ka es nolaižu rokas tā priekšā, jo esmu bezspēcīga.
Man pietrūkst MANA bebša, kuru tik ļoti mīlu, bez kura nespēju, kurš nu ir mana dzīve.

...
es gaidu, kad Tu man piezvanīsi. Un gaidu, kad atbrauksi un mēs nogulsimies līdzās. Es jutīšu tavu smaržu un siltumu, dzirdēšu Tavus trakos sirdspukstus un Tavu balsi. Jutīšu visu pasauli katrā elpas vilcienā. Es būšu atkal laimīga.