kā atbrīvoties no bailēm - pazaudēt-, kuras periodiski mani ved panikā?
-tajos brīžos es vienmēr cenšos aizbēgt, noslēpties, kļūt neredzama, lai sevī izmocītu to stulbo tukšuma iespējamības sajūtu, neļaujot nevienam pārkāpt manas pasaulītes robežu, kura ir apaļa, apaļa, apaļa.
Un man ir arī problēmas ar uzticēšanos. Es vnk nespēju pilnīgi un galīgi, tā- līdz galam- uzticēties nevienam. Un neviens arī nav centies to mainīt.
Un es nemaz nebiju pat iedomājusies par to, līdz Ričards man to paziņoja ar pārmetuma toni: " Un nemaz netaisi to sejas izteiksmi " jūtos nenovērtēta" .." ! Tajā mirklī tas arī mani nedaskāra, tikai uztvēru to tā, ka viņam atkal mana seja, žesti, mīmika, utt. ir nepatīkma, noriebusies, utt. Bet tagad, es tā padomāju, un, jā, mana nelaimība bieži vien slēpjas tajā, ka es nejūtos novērtēta un atzīta no Viņa puses, taču es nepārtraukti vēl aizvien gaidu to da mega lielo pārsteigumu, kuru it kā viņš ir tik kakaini traki slēpis no manis, lai tas izdotos vēl jo vairak iespaidīgāks- to pārsteigumu un nepārprotamo kkādā veidā pierādīto un apliecināto savu mīlestību pret mani, un uzticības radīšanu manī. Bet tā tas arī ne dienu nepienāk. Nav tādas dienas, kad es neiedomātos par to.
Nevajadzēja man pirkt to kūku. Kad nopirku grozu, jau jutu, ka tā nav laba doma, tiki velti izšķiests laiks, velti uzberztās tulznas, utt. Un to es kā parasti beigās izrādās, ka daru vien priekš sevis. Lai vismaz man būtu tā sajūta, ka es zinu un jūtu, ka mīlu viņu, lai arī viņš to nesaprot. Bet es vēl tikai mācos izrādīt savu mīlestību.
man ir vienalga, cik daudz laika mēs pavadām kopā, utt., ja vien es pilnīgi un galīgi ticu un zinu, ka mani mīl, ka pēc manis ilgojas, ka par mani domā un grib mani.
Es gribu prom.
Un manī ir arī šī apziņa, kas ir tā saucamais B variants? Mana apziņa par to, ka, ja Ričards mani pametīs, es izdzisīšu. Bet izdzisīs tā manis daļa, kura dzima, kura tika atklāta līdz ar mūsu attiecībām. Un es izdzīvošu, tā ES, kura ir manī dziļi iekšā. Un tādā gadījumā- lai pasaule saturās, jo šobrīd tiek manī bremzēts pārāk daudz no tā visa, kamēr tai daudz pārākā šobrīd manis daļa attīstās un pilnveidojas.
Es ilgojos pēc tā skatiena, kuru nu viņš sniedz pilnīgi visām, izņemot mani, pēc tā smaida, kuru viņš velta pilnīgi visām, izņemot man, utt. Mani reiz darīja laimīgu tas, ka to viņš veltīja tikai man.. kad viņš vēl skatījās uz mani un ilgojās, domāja par mani un pieminēja. Es neesmu greizsirdīga, man sāp, ja viņš to vēl nav sapratis. Jo es vēlos, lai viņš mani grib. Un es vairs neesmu tik pārliecināta, vai esmu viņam kas vairāk par mājkalpotāju un aptekelētāju, piegulētāju un veikalu izsijātāju, maizīšu un kārumu piegādātāju.. vismaz tādu viņš man rada priekštatu.
Bet.. mums taču vēl daudz laika, vai ne? mums izdosies! Interesanti, ka šo mēs viens otram tik bieži atgādinājām attiecību sākumā.