the same shit happens
un atkal uzpeldēja piedāvajums: vai Tu brauksi ar mani uz Franciju, ja būs labāki noteikumi starp mums?
zini.. ar šādiem piedāvājumiem jau pašā vasaras iesākumā bojāt saprātu ir drausmīgi egoistiksi. Jo Tu jau zini, cik ļoti man ta visa pietrūkst, taču pagaidām tas pavisam nav iespējams-atkarīgs no tā, uz cik ilgu laiku (skola) un kamēr esmu kopā ar Ričardu (viņš taču man atklāti pateica, ka negaidīšot mani mājās un vālēsies ar citam, jo bez seksa neizturēšot- žēl, ka tiki sievietes laikam ir spējīgas līdz nelabumam gaidīt mīļotos, esot uzticīgas gan miesā, gan garā).. not real!
Kamēr man būs ko zaudēt- es nedrīkstu doties prom uz " laimīgajiem medību laukiem" .
Un lai kaut sasper mani jods, bet es plēšos vai uz pusēm par domām,kā būtu, ja būtu. un tas ir drausmīgi pretīgi!
ir jau, protams, pāragri to atklāt, bet.. pēdējā dienā, kuru pavadījām Francijā, pirms izlidošanas, es pavēros apkārt un jutu, un noteicu pie sevis: " es atgriezīšos!" Un es zināju tik patiesi spēcīgi,ka atgriezīšos, un ka ar Uģi.
Iespējams, ka šī daļa manis vēl aizvien nav mainījusies, jo tā glabāta kā svēta relikvija dziļi manī, LV nevienam neatklājot to īsti, kas un kā, ko un kāpēc, kāda es biju tur-brīvībā un esot es pati ar visam tam lietām un darbiem,kuras tur neviens nenosoda, neizjautā, utt.
fuj.. viss, es labāk beigšu par to domāt un rakstīt, savādāk es gribu vēl un vēl vairāk.
/un man patika rakstīt tās vēstules.