čau, anatomija!
vispār.. ar šausmām un stindzinosām paniskām bailēm es šo dienu gaidīju jau ilgi, pārāk ilgi,lai mani nu BEIDZOT būtu pārņēmis tas pārprieks, acīm ticamais , kas tika gaidīts. Lai arī ar pirmo piegājienu, lai arī tik ļoti pārbaidījusies, utt. un nu tam tikusi pāri, es tomēr neizjūtu to prieku, ka viss ir galā. Stulbi kkā, jo man likās, ka tas būt kā akmens no sirds novēlies. Un pirmā doma,kasman ienāca prātā..:" bet es taču varēju daudz labāk!" paradokssss! Ka es prtiņā tik strauji attīstos tomēr. Un manī atgriežas zudusī vēlme cīnīties, vēlēties un spēt-būt labāk. un, iespējams, tāpēc manī arī nav tas lepnums, kas gaidīts, ja notiktu tā, kā šodien notika, jo es taču zinu, ka būtu varējusi daudz vairāk, un labāk.
Un kāpēc es visiem lieku domāt, ka esmu daudz stulbāka, naivāka utt., nekā patiesībā esmu? un to es saprotu tikai tagad.Un kāpēc es neesmu tā īsti līdz galam laimīga? tāpēc,ka es zinu, ka var daudz labāk! Un es pamanu, redzu katru kļūdu, kuru būtu varējusi nepieļaut, taču noskatos kā tas notiek tā,it kā pats no sevis. Un te nu ir mans mērs. Man pilnīgi un galīgi nemēdz būt pārpildīts tā kauss. Un reizēm man tik ļoti žēl.
es vēlētos būt ģēnijs. Bet tad es būtu vientuļa, laikam jau.
kāpēc sabiedrība tā.. it kā nosoda tos, kuri ir gudrāki? mazliet gudrāk runā un izmanto plašāku vārdu krājumu-kāpēc mēs tādus cilvēkus nemīlam? Domā, ka viņiem nav grūti, dienu dienā izturēt tos visus pamuļķus, un ka nav neviena, ar ko aprunāties " savā valodā" ? Un doma,ka viņiem nav grūti, izturēt to stulbumu,jo viņus pat izsmej! un te nu atklājas mūsu pelēkās masas sabiedrības kroplums.
un es pat negribu vairs rakstīt tālāk.. jo noteikti,kāds atkal nodomās: " te viens baigi gudrais sataisījies! he.." ar sarkastisku noskaņu. Skumji, ka Tu esi tik skumjš!