vakarvakara saruna (nav precīza, jo Riča tētis mani piedzirdīja ar sarkanvīnu)
braucam māšīnā no pirts un pārrunājam to, ka pēdējā laikā saklausam Ričarda tētī interesantus izteikumus (piem, kas Tu par vedeklu, ka nevari iedzert?). Un es atminos, ka mācijos un pukodamās par to, kas man jāmācās uzdevu Ričam un viņa tētim jautājumu- kāpēc ir jābūt tik gariem nosaukumiem- alfaketoglutārskābesdehidrogenāzes komplekss. Arnis man atbildēja toreiz tā: "nu ļoti vnk. tas ir tāpat kā- Kas dzīvo šajā dzīvoklī? Šajā dzīvoklī dzīvo- Marija, Ričards, Sintija un Čupītis." Un manu vārdu viņš nosauca pirmo. Un tas mani pārsteidza, ko arī mēs ar Riču mašīnā apspriedām- ka visu šo laiku, ko esam kopā, es it kā, jā, dzīvoju tur, bet tomēr nē- it kā tikai ciemojos, un nu pirmo reizi viņa tētis pateica skaidri un gaiši, ka es tur dzīvoju. pēc šīs domas izteikšanas, iestājās pāris sekunžu klusums. (un te būs vakara bliezējizteikums) un Ričards, tāds domīgs, pēkšņi saka: "nu nezinu.. man liekas, ka Tu neciemojies, bet dzīvo pie manis kopš Tavas biksītes stāv manā atvilknē!" un tad es sāku smieties! tas bija tik labi pateikts! :D
un man patika un patīk šī doma.
aij, man vispār baigi foršais puisis ir un viņam garšo saldumi, bet negaršo zāles, kad viņš gul- viņš izskatās mīlīgāks par mīlīgu, bet nedrīkst uzķerties uz šo viltību, jo viņš patiesībā tad ir tīri agresīvs un miegā var sarunāt blēdības, ja kustināsi :D bet pēc tam viņam nāktos atvainoties par teikto, ko viņš nemaz neatcerētos. Un viņam padodas neviltoti patiesi priecāties un smaidīt tad, kad viņam ko dāvina- kā man patīk redzēt viņu tik priecīgu. It īpaši, ja tas ir kas negaidīts un patīkams. Trakums! Es labāk nedomāšu par to, cik ļoti mīlu viņu, savādāk nepavisam neizdosies pamācīties, jo nāksies aizvien vairāk ilgoties pēc sava bebša, kurš (malacis) ir darbiņā jau no paša rīta (lieki piebilst, ka bosam vakar bija izlaidums :D )..
labi, jauku Tev dienu, es jau tik gribēju pastāstīt par tām biksītēm atvilknē :D