Garastāvoklis:	happy
Mūzika:	Raphael

tuvu sirds-lēkmei!
šodien bija viena no manām labākajām dienām mūžā (līdz pārrados mājās)..
Šie Ziemassvētki grasās būt labākie manā mužā..
Uz manu dz.dienas balli vai kas nu tas būs (sen neesmu svinējusi, tāpēc neatceros kā nu tā dēvējama), māte iecerējusi uzaicināt arī tēvu- interesanti.. neskatoties uz to, ka neesmu viņu satikusi vairāk kā 1/2 gadu un runājusi vēl vairāk, tad dīvaini, ka piekritu un pat biju (sirdī) priecīga par šādu ideju, bet nejau tāpēc, ka es gribētu, lai mēs nu būtu "lieliskā ģimene", bet gan tāpēc, ka vēlos redzēt viņa sejas izteiksmes, sajust viņa sajūtas utt, kad viņš redzēs, kā mainījušās mūsu kādreizējās-kopīgās mājas.. zinu, ka viņam pietrūks to, bet vin''s sapratīs, ka tas vairs nekad viņam nepiederēs.. utt. un tad es apzinos, ka arī viņš to jau iepriekš nopratīs un neieradīsies.. vai arī ieradīsies, bet bez Santas- pat labāk, jo tad viņš būs viegāk iespaidojams, bet.. zini.. māte šobrīd droši vien teiktu, ka tā nemaz nebūtu, ka tās ir tikai manas vēlmes- lai tā būtu/notiktu, jo patiesībā viņš sen jau ir mainījies un neko tādu vairs nespētu izjust.. bet tu taču zini..ka viņa nav redzējusi un jutusi to.. nu to, kad es vēl tiku aicināta uz Melsilu.. tajās vasarās un pārējos vakaros, kurus tur pavadījām.. ar laiku viņa attiecības ar Santu tikai pasliktinājās, es sajutu to, ka viņam tomēr pietrūkst ģimeniskās sakārtotības, ka vņš lēnām apzinās, taču nespēj sava lepnuma dēļ atzīt to, ka vecumu nepiemānīsi un daudz patīkamākas vecumdienas tomēr būtu pavadīt kopā ar saviem bērniem un mazbērniem.. muļķīgi, iespējams!- taču novecot ir jāmāk!
cik savādi uzlūkot savu tēvu, kurš izskatās vienā vecumā ar Tavu vecāko brāli.. kādam jau tas liktos vareni forši- jēēēē.. jauns sencis! Bet patiesība, tas ir gaužām pretīgi- viņš nav tik jauns kā izskatās, viņā patiesībā nemājo tas jaunais puisis, kas agrāk.. galu galā- viņš ir tēvs, nevis mūsu (savu bērnu) labais čoms, kas nu viņš dikti visu šo laiku, pēc vecāku šķiršanās, ir ne gluži centies būt, bet gan radījis tādu iespaidu, ka nu viņš tāds būs. Mums ir bijis vajadzīgs tēvs.. kura mums vairs nav un diez vai kādreiz būs. Mēs taču piedosim, jo viņš ir mūsu tēvs, bet izlietu vairs nesasmelsi un mūsu modrība paliks neviltota..
tad nu tā.. šī tiešām bija viena no labākajām dienām manā mūžā.
vakar sapratu, ka mātes un manu nesaskaņu galvenais iemesls ir Anna! ha! tika pierādīsts! :)