es neuzticos un neticu, Tu man aizvien vairāk un biežāk parādi to, ka Tu, ja biji mans, tad tadgad ar katru dienu aizvien mazāk esi vairs mans.
un es zinu, ka mācības ir bijušas tās, kas pamatīgi iedragājušas mūsu attiecības un tāpēc, droši vien nav piemērots laiks priekš mums.
jā, piedod man par visu, ko esmu Tev nodarījusi, es tiešām nožēloju, ka esmu tāda dirsa, bet Tu.. Tu esi mani pietiekami mīlējis un izrādījis to?
es, protams, mīlu Tevi un tikai Tevi, cita man neviena nav un nevajag, taču.. šādi gan jau, ka Tev būs labāk- varēsi izbaudīt tās, kuras nevarēji tagad-un sapratīsi, ka pasaule ir skaista, kuru "es Tev liedzu baudīt", jo esmu vecmodīga un konservatīva.
paldies Tev par visu jauko, par atmiņām un smaidiem, par mīlestību un skūpstiem, par visu, visu, spēju to novērtēt un pateikties. Tu esi burvīgs un tāds arī būsi.
es nedusmojos un ilgojos (pēc Tevis un Tava mīļuma, apskāvieniem un skūpstiem, mīlestības), taču.. patiesībā Tevi tas neinteresē, jo tikai nu Tavas durvis uz pasauli ir atvērušās un tikai nu Tu gribi visu šo pasauli no tiesāt/ nobaudīt, j oTu vēl nezini, ka laimei visu pasauli nogaršot pat nevajag un patiesā laime ir virspusēja un platoniska.
-cenšoties kļūt laimīgs, mēs aizmirstam, ka jau tādi esam, jo īsti nezinam, kas ir laime.

un ja Tu vēlies, lai mums viss būtu kārtībā, lai mēs būtu bebši, tad neaizmirsti, ka es vēl aizvien gaidu, kad Tu man parādīsi, peirādīsi un atgādināsi atkal un atkal, ka mīli mani un tikai mani.

bet sirsniņai nepavēlēsi- un neliksi mīlēt tā, kā es vēlos, lai mani mīl..