kā gan cilvēks tā spēj mīlēt?!
es nespēju, nespēju, nespēju bez viņa, lai kā man gribētos iespītēties, es nespēju neraizēties un nevēlēties viņam uzplīties ar jautājumiem par to kā viņam klājas, kā viņš jūtas, vai viņš ir paēdis, vai puncis ir pilns, vai garšoja, vai viņš mīl mani, vai viņam ir silti, vai nav par karstu.. utt.
un sāp sirds, jā, lai arī ko tas nozīmētu- tās nav fiziskas sāpes.
bet ir mazliet (smagi) japaupurējas, lai nokļūtu tuvāk uzlabojumam.
un dusmojas tie, kas nesaprot un necenšas mainīt, jo tiem ir laiks, enerģija un pūles dusmām, kuras tiem, kuri tiecas uz "labākiem laikiem" atdot savām pūlēm, cerībām, ticībai un mīlestībai + rūpēm par lolojamo.

pretrunas, pretrunas, pretrunas. emociju saspīlējums.

ir jāsaprot tomēr, ka man ir eksāmenu sesija un ātri zūd pacietības mērs nesakārtotajās lietās, kuras (nevēloties sāpināt otru) tiek mazliet tā kā par klusu un neuzspiestu atklātas parasti.

"Tu esi viņam mātes lomā, ja jūs aprecētos, jums piedzimtu bērni. Tu palīdzētu viņam nostāties uz kājām, iemācītu dzīvot, pabakstītu un atstutētu grūtos brīžos, utt. paietu gadi un viņš Tevi pamestu, lai aprecētos ar savu sievu, izmetot Tevi kā nevajadzīgu lelli." un pēc tam, kad tas tika pateikts, tika apgalvots: "Un to es jums paredzu kā likts, tici man!" un momentā es atraucu: "man ir vienalga!" un vienalga, tas bija domāts tādā ziņā, ka viņam ir ļauts viss, ko viņš grib, es neko neaizliedzu, taču.. ja jau viņš kko dara, tātad- viņš to grib, un tas ir pats kakainākais.