vienmuļība.
šodien ĀVĢ izlaidums kongresā.
un mani tur gaida.
un vēl aizvien es it kā pēdējos mirkļos atļaujos vēlēties būt viena no viņiem. šodien tam pieliekas punkts. man tik sasodīti pietrūkst, tik sasodīi skauž un vēl aizvien sāp un nespēju sev piedot. tas laikam vilksies man līzi vēl pāris gadus.
bet viss kas notiekot, notiekot uz labu.
Ričards saka, ka tad, iespējams, mēs nebūtu kopā.
bet tad, iespējams, es būtu laimīgāka par laimīgu- kaut bez Ričarda. tā lieta tomēr pārāk ilgi man nozīmējusi tik sasodīti daudz, lai spētu teikt, jā, tā tomēr ir labāk, jo tagad man taču ir Ričards.
nē, tad man, iespējams, būtu kāds cits. iespējams, man pilnīgi būtu Kristaps- kā tam, iespējams, vajadzēja būt.
tik ļoti vēlos aizbraukt un , noskatoties tajā visā, pielikt tam punktu beidzot. pamatīgi izsāpot to visu, kam jau it kā ir krevelīte uzaugusi.. tik sasodīi sasodīts ir tīņu dumpīgums, kura dēļ jāpieļauj tik kretīniskas kļūdas. vai man tas kaut ko ir iemācījis? agrāk likās, ka pamatīgi. bet nu?- nav ne jausmas.

nē, tas nav besis, tās ir galvassāpes un neizgulēts pārgurums.