pēc kāda laiciņa dodos uz centru satikties ar Ričardu, pēc tam pie viņa uz mājām.. beidzot būt kopā ar viņu.
šodien man būtu bijis jālido uz Franciju, šoreiz uz ilgāku laiku kā 4 mēneši. Un zini.. es to tik ļoti vēlētos. Atkal izjust tās sajūtas, to brīvību, to trakumu asinīš, to mieru no LV utt., ko man šeit nekas nespēj sniegt. Jā, man ir Ričards, taču.. nezinu, vai es aizlidotu vai tomēr ne, ja man šodien nebūtu bijis pēdējais eksāmens. Mamma saka, ka tad es neatgrieztos vairs. Kurš zina, varbūt arī neatgrieztos, un tā pat, iespējams, būtu labāk. Nu man ir darbs, uz kuru es dodos ar patiku, jo man ir kolosāli kolēgi, ar kuriem patīkami strādāt kopā. Nu man ir cilvēks, kurš mani mīl un es mīlu viņu. Man ir laime. tā laime, kuru es tik ļoti vēlējos visus šos pēdējos gadus. Nu ir noslēdzies viens no maniem dzīves garākajiem un grūtākajiem dzīves posmiem. Lietas, kurās esmu pieļāvusi kļūdas, nu vairs es nekad nespēšu izlabot. Vai man sāp? vai es vēl aizvien sev neesmu piedevusi? jā, man vēl aizvien tas sāp un moka mani, teju vai no iekšpuses plēš mani, rausta un skrāpē, reizēm nolādu sevi par savu muļķību, taču.. dzīve iet uz priekšu un gan jau, ka man šī veida tukšuma sajūa tiks pildīta ar ko citu, kas darīš mani vēl laimīgāku, nekā es toreiz biju vai vispār spētu cerēt. Kāpēc nevar būt tā, ka man ir visa laime vienkopus? ka man ir mīlestība, Ričards un mieriņš pārējās jomās.. nē, man it kā vajadzētu likties mierā beidzot. Bet tas tomēr atgriezīsies- šīs skumjas un ilgas atgriezīsies. un ar katru gadu tās kļūs vai nu nomācošākas, vai nu arīes beidzot samierināšos (diez ai piedošu sev).
Un ta nu es vakar domāju par Jāni (Leimani), ka, iespējams, es viņu tā īsti vairs pat neatikšu. Man pietrūklst viņa patīkamās sabiedrības, kā jau zināms. Bet neko padarīt, kā noticis, tā noticis. un nav jau tik traki, ka es uzņemšos iniciatīvu, lai uzlabotu sarauto kontaktu. Un kaut kā muļķīgi un naivi ticu, ka arī viņam pietrūks manis, nu vismaz mazliet taču pietrūks manu muļķību, ne? :P tomēr tik daudz debīlismu bijis! tādas lietas taču arī mēdz pietrūkt! :D

aij.. tagad tikai galvu augšā, nepadoties un doties uz priekšu, pieņemot dz.īves trakumus. un es gribu to darī kopā ar trako Ričardu, kurš manī atdzīvina savādas lietas un nelietas. kā gan iespējams neilgoties pēc bebša, kurš ir tik labs cilvēks un mīļākais?! un es aizvien vēl baidos viņu pazaudēt.
par to krāpšanu- es viņu nekrāpju un nemaz nespētu krāpt. Ja es spētu, tad būtu jau to izdarījusi, Tu taču zini. viss ir mainījies. iespējams, līdz ar svarīgā dzīves posma noslēgšanos- es automātiski mainu sevi, savus ieradumus, uzskatus utt. Bet nē, krāt es Riču nekrāpju, viņs man ir pārāk dārgs. Man neviens cits nav vajadzīgs. viņš man sniedz viu, kas man nepiecie.šams, dara mani laimīgu- vai man vēl kas vairāk ir nepieciešams? vispār vēl vairāk ko vēlēties ir iespējams?