mazais dārgs
ja tas būtu iespējams, gribētu Riču par savu mājdzīvnieciņu, kurš murrātu man austiņā, kamēr es mīļoju un bučoju viņu, guļot sesdienas rītā savā gultā.
mums kopā ir tik labi.
liekas, ka pagājis jau tik ilgs laiks, bet pagājusi tikai mazliet vairāk kā nedēļa.
taču kopā pavadītais laiks šķiet pārāk īss + atsevišķi pavadītais laiks liekas pārāk garš un grūti izturams.
nē, diez vai tā jau ir mīlestība. tas vnk ir pārak patīkami, lai nepatiktu. :)
aij, mēs tādi divi foršie- mana dūre starp viņa krūtīm, mans vaigs ideāli ieguļas viņa sejā, un tā.. bāc- kurš gan cits mani spējis darīt tik mierīgu, maigu, mīlošu un laimīgu?- vnk nedarot neko, neveidojos piedzīvojumu lādi, bet gan vnk eksistējot līdzās, maigi skūpstoties un tīrot seju no smiltīm, kuras pats sabirdinājis, nemitīgi kustoties, līzās guļot, pludmalē, kur baidāmies apsaldēt muguru.
mēs esot ellīgi saderīgi- apgalvo Alīna. Iespējams, ka tādi esam, jā, un , iespējams, arītāpēc es baidos viņu pazaudēt.