Skatos, ka cilvēki ir reaģējuši uz jaunu Agneses Irbes svētku pārspriedumu par kristīgās civilizācijas bojāeju. Negāju iepazīties ar pilnu pārspriedumu, bet viens citāts man lika pašam aizdomāties par vienu trendīgu parādību. Atkal jau notika atsaukšanās uz viena autora fikcijas darbiem, kurā tiek pareģots, ka Eiropas lielajās galvaspilsētās būs aizliegts svinēt Lieldienas, jo apkārt būs saceltas mošejas. Svētkiem ļoti piemērots fantasms.

Man šķiet interesants vārda "aizliegts" lietojums. Ja vien mēs neticam tam, ka visi ieceļotāji pa taisno nonāk varas un likumdošanas posteņos, visdrīzāk mēs te runājam par to, ko konservi nicīgi sauc par "politkorektumu" vai "woke". Tātad, par iespējamu pašcenzūru. No vienas puses ir nepatīkami savu realitāti pielāgot dusmīgam pūlim, bet šīs civilizāciju sadursmes teorijas faktiski balstās uz to, ka viens dusmīgs pūlis skaitliski sāks pārspēt otru dusmīgu pūli. Politkorektajam woke visdrīzāk aizliegums svinēt Jēzus augšāmcelšanos stāv kaut kur tur tajā pašā plauktiņā kur aizliegums veikt abortu. Cita starpā dusmīgs pūlis mūs ir novedis pie četrdesmit stundu darba dienas, nevis faktiski vergu darba. Vēl no citas puses woke nozīmē arī to, ka tu izvēlies lietot valodu, kura tavam sarunu biedram nav aizvainojoša, jo vēl bez bailēm eksistē arī empātija. No tā savukārt izriet, ka empātija arī var tikt uztverta kā ierobežojoša, un var radīt apdraudējumus, un apzināta agresija daļai sabiedrības sniedz drošības sajūtu. Kas, protams, arī ir saprotams, dabā netrūkst tam piemēru, bet tas nozīmē arī to, ka tur kaut kur jābūt kādam, kas pieskata šos viegli trigerējamos pūļus, un meklē līdzsvaru starp šiem visiem spēkiem, lai tie netraucētu viņu iespējai mierīgi apmeklēt kādu teātri vai restorānu. Jeb izmantojot citas metaforas, mēģina pieskatīt, lai bērni savā starpā nesakaujas.

Tas ir mazliet fascinējoši, ka statistiski dati un zinātniskais konsensus var tik viegli tikt aizstāsts ar "viens džeks man izstāstīja". Sure, prāts ir jāspēj turēt atvērts jaunām lietām, jo netrūkts kolektvo pārliecību, kas neiztur laika pārbaudi, bet kritiskuma līmenim būtu tomēr jābūt mazliet augstākam par uzticēšanos pirmajam garāmgājējam ar viedokli. Īpaši jau šobrīd, kad viedokļu ģenerēšana ir monitizējama, un saturs un kvalitāte bieži vien pat nav svarīga.

The rough ASHLAR is a stone in its ‘rude and natural state’. It is “the PEOPLE, as a mass, rude and unorganised. The perfect ASHLAR is a stone made ready by the hands of workmen. It is a cubical stone, symbol of perfection, is the STATE, the rulers deriving their powers from the con-sent of the governed, the constitution and laws speaking the will of the people.”

The three visible faces of the cube (‘produced by force, acting by rule, hammered in accordance with lines measured by the Gauge’) represent the three departments: the executive, the legislative, and the judiciary.

In addition to the three faces, nine external lines can be seen drawn between seven points. There are three more hidden lines, which make 12.

“As the number 12 includes the sacred numbers 3, 5, 7, and 3 times 3, or 9, and is produced by adding the sacred number 3 to 9, while its own two figures, 1, 2, the unit or monad, and duad, added together make the sacred number 3; it was called the perfect number; and the cube became the symbol of perfection.”

Italics from Pike, Albert.

Katrs cilvēks, ja vien tas apveltīts ar pietiekamu iztēles spēku, varētu uzrakstīt veselu virkni autobiogrāfiju, kuras vienotā veselumā saistītu tikai kopējā faktogrāfija. Pat saprātīgi, taču jauni un tāpēc pieredzes trūkuma dēļ naivi cilvēki šādā iespējā nesaskata nekā cita kā vien cinismu. Taču viņi maldās, jo runa nav par morāles, bet gan izziņas problēmu. Metafizisko ticējumu kvantitāte nekādā ziņā nav mazāka par to atšķirīgo ticējumu kvantitāti, kāda cilvēkam var būt pašam par sevi atkarā no dažādu dzīves periodu secības, bet reizēm arī vienlaicīgi.

// S.Lems, "Balss no debesīm"

Tags: kvotēts

Šobrīd, izejot no Dominas, debesis ir tādas, ka visa tā apbūve, veikala izgaismotie sāni, laukums ar visiem karogiem, Zemitānu tilta sākums un koledža aiz tā,-- viss izskatās pēc butaforijas, lēta kartona priekšā realitātei.

Jāsaka, ka es tā īsti nebiju gatavs Hamnet. But I'm glad I did.

Tags: kino

Šomēnes Mēness sanesis sēnes

Ir dienas, kad man šķiet, ka es šai dzīvei neko nekontribjūtoju. Citi cilvēki dara mākslu vai izgadro vakcīnas, man pat nav viedokļu ar ko padalīties soctīklos. Mani dienas mērķi ir uztaisīt pēc iespējas labāku kafiju, atras kādu mūziku, kas mani negarlaikotu, vai sameklēt kādu filmu, kas nebūtu Holivudas klišeju savārstījums. Nesenā ballītē secināju, ka cilvēki, kas lieto alkoholu, iekuļas visādos piedzīvojumos. Ne vienmēr viņi tajos vēlas būt tanī brīdī, kad tie notiek, bet vismaz tas ir kāds stāsts kādā ballītē. Man arī nav nekādas intereses viedot draudzības kikboksa grupiņā, vai vispār jebko balstītu jebkādā hobijā. Mani neinteresē arī bāri, restorāni, teātris, tviteris, politika, par ikdienas grind bezjēdzību es vispār nerunāju. Man vakar treniņa laikā bija zvanījis kolēģis, un es īsti nesapratu, kurā brīdī es varētu būt neskaidri izteicies, ka man ir nulle intereses risināt korporatīvos ugunsgrēkus, un ka es esmu gatavs pārdot tikai savas kompetences un laiku, plānojot savu grafiku, nevis savu dvēseli. Tādā ziņā es ļoti cienu tos kolēģus, kas var paziņot, ka pēc pus stundas viņus var nemēģiāt sakontaktēt, jo viņam ir jābrauc pakaļ bērniem, un izjūtu nicinājumu pret tiem, kas kaut ko runā par virsstundām.

Var jau būt, ka šis viss ir pārgurums un slimošanas sekas. Jāmēģina iziet no mājas, un pāriet pāri ielai, kur notiek pasākums. Cilvēkiem tipa patīk pasākumi.

Jo mazāk es dzeru, jo sliktāk ir. (Viss no rokām ārā, ārā krīt)
Nedrīkst dzert mazāk - ir jāmočī uz pilnu klapi!
Manuprāt.

Kas tad īsti notiek.
Kad pārstāju dzert, tad es visu redzu pavisam skaidri (pārnestā un tiešā nozīmē) un tad mani viss sāk riktīgi besīt ārā, jo tik daudz nejēdzību visapkārt, ka traks var palikt..

Jāmočī tālāk, ka es Jums saku!

Sākot skatīties šo filmu, tā lēnām sāka mani kaitināt. Ne vienmēr filmai ir jābūt sliktai, lai tā man nepatiktu. Ne visam ir iespējams pieslēgties empātiski vai kā citādi, un līdz ar to es nevaru aizpildīt tās vietas, kas ir atstātas aizpildīšanai man kā skatītājam. Un tad pienāca brīdis, kad tapa skaidrs, par ko šī filma ir. Mazliet atkārās žoklis, un es atguvu fokusu.

Jāsaka gan, ka uz beigām mani šī filma sāka kaitināt atkal, bet te nu jau es sapratu, ka mani kaitina filmas galvenā varone. Filmā bija vairākas epizodes, kas, tā teikt, šķita pārāk tuvu mājām, un izrādās, tas mani kaitina. Tam nav sakara ar to, ka filmas galvenā varone kaut kā objektīvi būtu kaitinoša, tam ir sakars ar manu individuālo pieredzi. Bet tad jau bija klāt filmas beidzamais monologs, kas bija diezgan bēdīgs, bet skaists, un tapa skaidrs, ka šis ir par general human condition, un ja tā padomā, reizēm mums visiem varētu gribēt atvainoties kādam par to, ka dzīvē mēdz notikt visādi sūdi, un mēs tur neko nevaram padarīt.

Nesaistīti, bet varbūt saistīti - kaut kur nesen dzirdēju stāstu par māti ar tīs bērniem, kas piedalījās klīniskajos pētījumos kā pētījuma objekts ar treatment resistant depresiju mūža garumā. Man drusku radās jautājumi, kā viņa tika pie tāda bērnu skaita. Skaitlis trīs liek domāt, ka tā bija diezgan apzināta izvēle.