Kā no pāra kļūt par draugiem?

Vai patiesi vienīgais ceļš ir atzīt, ka viss ir beidzies, ka mēs neesam un diezin vai kādreiz būsim kopā.

Un ja nu tā ir vienīgā iespēja, kādēļ ir tik grūti to pieņemt, kādēļ daudz vieglāk šķiet mēnešiem ilgi dzīvot sevis radītā ilūzijā, kam ar realitāti nav nekāda sakara, un meklēt sīkumus, kas to stiprina.

Kādēļ vienkāršāk ir mocīt sevi un citus tā vietā lai pieņemtu to kā ir. Kāpēc ir tik grūti sev pateikt: „jā  es esmu viens”, kaut labi zini tas ir jādara, nekāda atpakaļ ceļa vairs nav.

Vai patiesi mūsu pasaule ir tik primitīva. Ka ieraugot cilvēku mēs katrs uzreiz izvērtējam potenciālo seksuālo saderību, un ja tā ir pietiekami liela mūsu prāts izspēlē spēli, kuras rezultātā mēs iemīlamies.

Un ko darīt ja nu šī saderība izrādās milzīga, bet tikai šai vienā – fiziskajā jomā. Kā par draugiem kļūt cilvēkiem, kurus ir vienojusi spēcīgākā fiziskā vilkme, kādu abi ir pazinuši.

Kā vienam no tiem iemācīties pieņemt, ka tas ko viņš ir saucis par mīlestību (nejaukt ar iemīlēšanos) patiesībā ir bijusi tikai savtīga ķermeniska tieksme pēc otra.

Un kā galu galā dzīvot tālāk labi saprotot, ka katras nākamās attiecības virzīsies pēc identiska scenārija, noliedzot iepriekšējās un sludinot mīlestību, tur kur nav ne druskas no tās.

Un kā to visu saprotot nenicināt sevi?