Mēs visi labi zinām, ka laiīgas beigas ir tikai filmu specifika un tā jau kopš senseniem laikiem. Mēs visi arī zinām, ja mēs kaut ko ļoti vēlamies ir tikai jāgrib, bet arī to mums ir iemācījušas filmas. Arī es centos kļūt par vienu no viņiem- cilvēkiem, kas rada sapņus, tikai man pašam neizdevās saglabāt savējo. Ar katru dienu, ko es dzīvoju, es arvien vairāk attālinos no sava sapņa- varbūt muļķīgi kinematogrāfisku lietu iegrožota, varbūt prāta un apziņas ierobežota, bet tomēr mana. To vienu gadu ar Tevi, es biju patiešām ļoti laimīgs, un es varu tiekt, tikai paldies itinvisiem sīkumiem, kas saveda mūs kopā. Taču vienā brīdi kaut kas notika, varbūt mēs abi mainījāmies, bet varbūt es paliku uz vietas. Es neattaisnoju Tavas cerības un iznīcināju savu sapni. Sapni, ko bija radījusi patiesa mīlestība, tāda, kādu es vēl nebiju pazinis. Tagad es varu ienīst tikai sevi par to, kur esmu, salīdzinājumā ar to, kur varēju būt. Es nedomāju, ka varu nodarīt kādam vēl daudz vairāk pāri, kā esmu nodarījis Tev. Taču es negrasos to pārbaudīt. Es negribu lai no manis kāds ciestu vēl, vismazāk jau nu Tu. Tu esi darījusi neizsakāmi daudz laba man, daudz vairāk, kā es jelkad biju pelnījis. Tu dāvāji man savu mīlestību patiesāku un nesavtīgāku, kā es jelkad būtu spējis iedomāties. Laiks mainījās, ja tu kādam dari sliktu, tas nevar palikt nesodīts mūžīgi, to es saku par sevi. Mūsu ceļi pamazām šķīrās, tas bija tikai loģiski, bet manam slimajam prātam tas nebija pieņemamai. Es prasīju no Tevis visu to pašu ko agrāk, kaut man uz to nebija nekādu tiesību. Es visu to lieliski sapratu, bet pieņemt tikunta nespēju, tālab turpināju dzīvot savā iztēlē un balstīju to atmiņās. Arī tagad es esmu tur un atpakaļceļa vairs nav. Un es ticu ka tā visiem būs labāk. Ne tik labi, kā, ja manis vispār nebūtu bijis, bet viennozīmīgi labāk. Ar šo es gribu atvadīties no Tevis un visiem, kam esmu darījis pāri. Un es ļoti ceru, ka jūs būsiet laimīgi. Man nav nosjausmas, kas ir cinisms. Bet ja nu dzīve patiešām ir tik ciniska (tā, kā es to saprotu), kā “Divās dienās parīzē”, tad es patiesi nezinu, kam ir nozīme.