gribējās man šeit ierakstīt
cik maz vajag, lai saprastu, ka dzīvi un nāvi šķir vien mazs solis.
cik maz vajag, lai saprastu, ka pie dzīves mēs turamies kā pie mātes svārkiem bērnībā...

vai es varētu būt tik stipra un nepadoties līdz pēdējam? izturēt, cīnīties? droši vien, ja būtu par ko, dēļ kā.

gribas domāt, ka kopš pagājušās nedēļas vērtības manā dzīvē ir mainījušās. sīkās ikdienas niecīgās problēmiņas nobāl, izzūd
Ja zaudē cilvēku šķiroties... protams, ka tas ir sāpīgi utt, bet ja maza domiņa galvā urda - ko tu darīsi, ja viņš nomirs, nebūs vair nekur, nevarēsi aizsūtīt īsziņu, vēstuli, iebakstīt sejasgrāmatā... tajā brīdī tu saproti, kas ir īstās vērtības dzīvē, par ko jācīnās...

un es joprojām apbrīnoju, cik cilvēka gribasspēks var izturēt, izdarīt un mūsdienu medicīna. 3. atvērtā sirds operācija 10 mēnešu laikā... ir pagājušas 6 dienas un viss liekas tik tālu.. tās sāpes, neziņa, gaidīšana... un tad tu ieraugi viņu guļam nekustīgu.. ar vadiem, caurulēm... zinot, ka tevi dzird, bet nespējot neko pateikt...

tas ir šausmīgi, šausmīgi... bet kāds atvieglojums pārņem nākamā rītā un dienā, kad redzi, ka viss ir kārtībā... lai gan ārsti saka, ka viss vēl nav garām, bet mēs ticam, ka viss būs kārtībā!

pag nedēlās nogalē es apsolīju 3 lietas. 2 ir atkarīgas tikai no manis, 3. man vajag citu palīdzību.
termiņš ir nākamā gada Lieldienas.
fingers crossed