Man vajadzēja to paskaidrot jaunam zēnam. Es viņu satiku baznīcā. Mana mamma aizveda zēnu prom. Es slimnīcā esmu jau pusotru mēnesi. Viņam rokās bija viņa mati. Tas bija pārāk grūti. Viņš nedaudz kliboja, un viss viņa ķermenis bija vienos ievainojumos, bet tobrīd viņš bija vienkārši skaists. Es prātoju, kā var darīt visu, ko vēlies, ar zēnu, kuram ir tik daudz matu? Tagad man nav matu. Man to vajadzēja paskaidrot terapijā saviem jaunākajiem bērniem. Terapeits man jautāja, ko esmu izdarījis? Viņš man iedeva savu numuru, mēs bijām vienā telpā. Viņš man pastāstīja, ka bieži, kad uzdod šo jautājumu, tu esi no tādas vietas kā Jūta un zini, ka esi ļoti reliģisks. Un es nolaidu skatienu. Es atkal uz viņu paskatījos un tikai noteicu: "Labi, es tev vienkārši to izstāstīšu. Es tev izstāstīšu šo stāstu." Viņa atbilde bija: "Ko tu vēlies, vienkārši jautā". Un es atkal uz viņu paskatījos. Es teicu: "Ir laiks atgriezties un padomāt par to stāstu." Un viņš man iedeva savu numuru. Viņš bija tāds: "Labi, es gribu to numuru, kas bija tavā rokā. Es gribu izstāstīt tavu stāstu, cik vien skaļi iespējams. Es gribu tev pateikt no sirds, tev tas nav jādara. Tagad tev viss būs labi.