labrīt, sen neesmu te bijis, bet ēdu jau launagu, jo gribējās ēst un ēst ir labi, it sevišķi, kad ārā tā spīd un es šodien redzēju dzeltenu taureni un krupi. krupim vienas acs vietā izskatījās bija muša, kura mirkšķinājās visa pati ar sevi. visa muša mirkšķinājās, tā man izskatījās. tagad palūkošos atpakaļ, ko esmu uzrakstījis. dažreiz kā likumu esmu piefiksējis, ka reverbālās asigmānijas, tas ir, refleksijas un sevis norāšana man izdodas pārāk ātri teksta ievadā jau, lai gan man veidojas sajūta, ka rakstu jau krietnu laiku un varu to atļauties, bet pārlasot redzams, ka tā nav un tas izbrīna lasītāju, kad viņš skatās, kā viens vēl knapi sācis izpausmi, bet jau skatās pats uz sevi. tādas man domas ir svarīgas. ārā tāda saule, patīkami, stāvēju uz trubas un lasīju grāmatu, tad atradu sulas paku uz koka dobuma un aizmetu pa gaisu, jo tā ir mana ierakstā vieta, kur apsēsties, nav pārāk ērta, turklāt es jau tā daudz sēžu, bet nostāvēt arī nav īsti ērti. kad no rīta atnāc pie upes nepīpējis, tad tādas strāvas jūti, tik priecīgi ir dzīvot. mazliet spriedze labās rokas locītavā. paņemšu vienu karoti biezpiena tagad. paņēmu divas un nokodu maizi, ir arī tēja, lai padziest un tad iziešu uz balkona. labi parunājām, paldies, ka uzklausījāt.