man nāk miegs. nav daudz spēka ierakstīt, un, kāpēc to vispār vajadzētu darīt. mans kolēģis ir kluss, viņam nav ko iebilst, laikam guļ, bet man nedrīkst. saule spīd, tas ir taisnīgi. redziet, kā es uzreiz pievērsos nākamajai domai, nevis stereotipiski tuprināju iemītas takas. tagad, kad esmu atdzimis (trntrn), akūtāk izjūtu bezabrazijes un redzu, kur kāds ir iestidzis. es jau kādreiz to redzēju un spurojos, tad iemigu un skatījos uz visu ar toleranci, bet tas nekam neder, jo var arī pats būt par produktu, bet īstenībā jau nevar, jo iekšējais diskomforts neļaus palikt pie sliktas situācijas un liks sevi manīt, lai tu saprastu, ka kaut kas ir jāmaina. kolēģis paceļ acis miegains paskatās. jā, draugs, tavs skatiens man ir dārgs.