no kopējā viszinīguma esmu nokopējis sajūtu par visszinīgumu. pretēji kādreizējai sajūtai, ka es visu varu izjust, tagad varētu mani apsūdzēt tajā, ka es šad tad iespraucos ar viszinīgumu. škic būrī, būtībā es tikko pateicu. tas nozīmē, ka ir būris un ir kam tur atgriesties. kā viņi tur jūtas? vai esmu nekaunīgs pre viņiem? nu nāciet uz sarunu, kā es varu zināt, kas jūs tādi esat. varbūt kaut kādi smirdīgi, mitri un lipīgi. lai vai kā, atstājiet man zīmīti. nu labi labi, es sapratu. nu ko es jums varu palīdzēt. savstarpējais labums? nu ko man tagad iet ar jums spēlēties mežiņā? nu klumpačo. kāpēc es jums neuzticos, jo jūs man varat uzklupt mugurā, un tad es par jums aizmirsīšu. es baidos, ka paslepus kāds tērēs manus resursus? kam man tie ir vajadzīgi. vai esmu izjutis pašas apakšas? tagad es gribu iekārtot savu dzīvojam telpu? es apbrīnoju cilvēkus, kas nebaidas no sliktas dūšas, var bezgalīgi skriet apkārt un viņus šķiet neskar pasaules ārprāts. tas ārprāts, kas ir ārpus formām, ārpus tā, par ko ir notikusi vienošanās, tur ārā, kur ir tikai kristāliskas nianses un ledus var iekausēt miesā un prātā tās daļas, kas intravenozi uzsprāgst un ātrumā atdalās viena no otras un no epicentra un tā uz visām pusēm plēšana var padarīt traku.