spilvena augstumā ir liedags ar visiem izskalotajiem jūras sārņiem sīkiem zariem, pogām un drēbju āķīšiem. gāju lasīt čiekurus iekuram, bet galvu nemākulīgi turēju uz spilvena, tad liedags man viņu arī nogrieza pa taisno kaklam pāri kā būtu sodu saņēmis giljotinējoties. tas tomēr netraucēja rasēt tālāk visas niecīgākās nianses un drepeļot kājas, kas sūrst mitrās smiltīs un kož visādi volāni kas man te savilkts virsū kārtu kārtām mazu bērnu drēbes, sieviešu drēbes melnstrādnieka drēbes atkal volāni un atkal eļļains brezents vilnas zeķes ar piešūtām lielām koka pogām. izbeigšu šito vienreiz piecelšos vingrot uz balkona malas un veļas striķi mani garantēs bļin kā sienas laso. rekur tur ārpus tur iekšpus kritienam ir visi noraizējušies, tur viņi mani var redzēt un var izpausties, var savu pausmi manā virzienā sūtīt pat marku neprasa. lai gan lai gan divas elpas sienai abās pusēs pieklausās rekur sirds ātrāk sākās zemais starts smilšu čuksti bžž bļeķ nokavēja vienīgo vizuālo kontaktu ķieģeļu izgrauztā durvju ailē. nu neko vārīs samovāru, kurinās kerasīnu vazelīnu mandelīnu. celt garāmgājējiem no galvas cepures ūdonus ar makšķerauklu un aci uzplēsošu āķi karavāni