šodien jūtos vājš. ar iespējām saņemties, bet pagaidām vēroju. nav īsti ērti atzīties, bet kad ienācu kabinetā, m., vadītāja vietniece, savu uzrunu s. beidza ar vārdiem - v. to ilgi necietīs. v. ir mūsu vadītājs.
tikko sekoja apdomu brīdis. vai vajag izpaust īstos vārdus. tas varētu atsaukties. kāds varētu uzzināt un nostučīt. reāla iespēja.
ko es tagad cenšos panākt, izaicināt likteni? nē, jāatstāj tikai pirmie burti.
tātad aizdomas, ka vadītājs dusmojas un vadītāja. par to..
apnika šīs aizdomas, jāizdomā kaut kas jauns

gribējās vakar v. mentāli pieštaukāt, lai viņš man domās neuzmācas, bet da labi. atcerējos kā anglijā atštaukāju divus menedžerus un viņu attieksme momentā mainījās, šie kļuva pielaidīgāki, lai gan pret citiem darbiniekiem turpināja kačāt pravas. tad kāpēc es nepieštaukāju v.?
jo viņam vēl ir misija, viņš vēl neizpaužas