man drīzāk vajadzēja iet pagulēt, nevis te sēdēt un smēķēt, bet tā nu ir noticis un es nekaunēšos no tādas pārdrošības. kaimiņi ieslēdza sienas lampu no ārpuses un tā spīd manu galvu uz sienas isis. kāpēc gan kaimiņi nevarētu būt itin visur kur esmu apmieties. arī hotelī ir kaimiņi un arī parkā uz soliņa ir blakussēdētaji un baro pīpes ar psilocibiņiem. ha, tagad sākas īstās jautrības, kad iestājas garais gads un dodas mājup putni ar kāsi galā, bet varbūt viņi ir tikko atlidojuši. visu ziemu lidoja pas niegu un puteni, bet galā atlidoja un jādodas jau mājās. es esmu kā kalna galā uzcelta jurta, kurai nepietiek ar gaismas perēkli sekstē, bet kas vēl vij ligzdu un domā, kā labāk pastrādāt nekrietnības, kuras būs labas it visur, bet ne vienmēr es varu attapties tādā ātrumā, tāpēc guļammaisi ir izvirzīti priekšplānā un mans uzdevums ir atrasties pēc iespējas ātrākā vilcienā, lai tas izrādītos nepievilcīgi un domas lai skrien ātrāk par mani. es varu arī lēnāk rakstīt, bet gribas tomēr skriet, tas saucas izraisīt halucinācijas, bet man kļūst nelabi no tiesībsargājošām iestādēm. kad visas sabiedrības kopējās intereses izraisa civilo karu uz pases sienām un kad imigrācijas departaments man nosūta paciņu ar ziediem, tad es varu tikai būt drošs, ka visas likstas ir aiz muguras un gaujas nacionālais parks man paliks vienmēr atmiņā kā cilvēku izveidots nams uz pieturas jumta, lai tur nemet vecas kinogrāmatas un telefona numuru piezīmes. tālab mēs vienajies šajā dziesmā un kādas es varu vilkt paralēles manu stāstu centrālais tēls man pajautās, kur var rasties galvenās hipotenūzas un vai trijstūrim visi gali var būt apaļi, ja to pienācīgi apstrādā. kā es varu kļūt par lavačņiku, kas tirgo savas piezīmes un kā es varu uziet vajadzīgo dzīslu, lai apsteigtu mormoņus viņu centienos. man vajag panākt gadsimtiem uzkrātās zināšanas un transformēt tās beku noliecošās galvās, lai ar vazelīna sklerotiskiem pirkstiem pieskartos nekromanceram un dotu viņam savas stabules paspēlēties, jo tikai ar garumzīmēm mēs republiku neaizstāvēsim un kādas tad ir galvenās nācijas iezīmes šajā juku laikmetā, kas piebriedis pilns. tagad esmu izcēlies ārpus mutuļa, kurā biju ievilkts un varu pārstāt atkātoties, jo tagad es atkal katru reizi būšu jauns. tas tomēr prasa darbu novērtēt savu figūru un darīt to ar piemiegtām acīm. es laikam nekad netikšu līdz nagu griezšanai, jo tas var izrādīties letāli, bet drukāt tas traucē tīri komfortam un kā bukovsksis es apgriežu tikai bārdas garākos matus un tad staigāju spocīgs un neviennozīmīgs. iedzeriet vīnu par mani brālēni un dariet to ar paceltu roku. gan jau visiem pietiks drosmes atzīties pret sevi mīlestībā un godam padarīt darbu, kas gaida jau gadsimtiem un nevar mani nonivelēt, jo tā tas izrādās būs pieblīvētais cietums, kura petardēs es gaiņāšu lapas kā skamejkas man negribēs piedot brašo uzsaucienu pionieru vadītājam, kad tas ar gaisa balonu bija nolaidies uz mana perēkļa un domāja darīt interesanti aizdomīgas lietas par samaksu kādreizējam briesmu vācējam teodoram un gūzmas aizsēdētajam pilnvācietim, kurš bija gandarījuma pilns ar visiem ēst taisītājiem un gudrot mācētājiem un gūzmas perēklī es biju atstiepis to galveno ierakumu vācēju, kura pēdējā dzimtene izrādījās vācija un darīja viņš to ar godam piederošām lietām un gaudoja sasnidzis pilns ar pepliem un gudroja, vai nevajadzētu nodibināt partiju par godu sevastopoles garajam gadam. tas ko es tagad daru ir es aptveru visu valodas kodolu tā masu un daru to ar paceltu roku, lai parādās jaunās plūsmas un aiznes mani citurienē, ko vēl nav aizvazājis vairākums un domas padara to tik necilvēcīgi briesmīgu, ka ar gaismas paviljonu tas var izrādīties nepieskaitāms mūsdienu dramaturgu pieblīvētajam vairumam un tādējadi es varu sev apsolīt, ka darīšu bārkstis manā likstā tik aizrautīgas, ka ar klausuli varēs novietot mūsdienu krējuma piedurknes daiļskanības briesmu vācelē spēlēties ar kariķējamiem drosmes avotiem un es biju vienreiz tāds jau piedzimis, lai nobružātos ceļgalos paceltos virs monmartras un sardīnijas biezokņos rakņātos pa publisko ateju un atrastu tu zelta gredzentiņu ar tējas melnumiem aplipušu un gājputniem nosūtītu gaismas paviljona ziepjutrauku ar gudrības zobu un nepievienotiem vērtību mēriem, jo tikai skaistajā brašumā slēpjas tērauds un es nevar zināt, vai tas neizrādīsies gaidāmā panta sastatnes vērts piedzīvojums. tālab es pasludinu šo mēnesi par pubertātes nobeidzēju un daru to ar brīvu roku, jo tas var novest pie pakāršanas sintakses kailajā vairumā, kā tas jau ner reiziv ivien jau neirozi ir izsaucis klaustrofobiskais santaklauss un domas spēka pelēkajā šūnā man uzrodas jaunas draudzenes no pagrīdes organizācijas prezervatīvu dalītājiem nevar atmest ar roku, bet tikai saslacīt viņu māgas par klajiem meliem, ko tās manifestē un nevar sazarot visiem pieklaidētajiem drūmuma podiem pienācīgas peldvestes ar kailiem zariem mūs varat pat aizbiedēt un darīt to ar atplestām rokām, lai tautas sindicētais bet bet albums jaunākais muktupāvelim darītu godu ik uz soļa un nevarētu manas iemaņas darīt tik pienācīgas, ka ar to skaisto apmetni var pieklauvēt dumsu vāceles nepieredzētā kailuma grādu un tagad es jau redzu novembra saules aptumsumu un gudrības sienāzis gaudo pie kājas, jo tā tas var vieglāk uzrāpties manā tērvetes alū un domas paviljona sinhronais tulkojums mūs labi pārvalda un darīs to tik drīzā cerībā, ka ar valodu var nepietikt pieblīvētā kārtējā sainī uz rudens amorfo gāzi un dusmu kaligrāfijas piederības sindroms mūs ar validola kungu varat pat nobeigt uz atkalredzēšanos un dusmu mākonī ir divu veidu skaistākiem luksofora nobeidzēji pirms tas var izrādīties neklasificēts mūsu kaklasaišu sinhronajos iebalzamējumos un publiskos ierakstos, kas klēpja datora aizsegā gaida no frontes frotē dvieli ar bambusa gredzenu aiz azotes un novembra balerīnu uz visiem ceļiem sastopamu un atdodamu par pāvesta rīmu nakts balvu un tad jau arī baltās naktis ar juri hermani un hermani un hesi beretē ietērptu, kas risina automātiskās rakstības semināra problemātiku un nevar vien mani sagaidīt beretes augšējā stūrī, lai tas izrādītos piebiedrošanas vērts hieronims bošs un domas tad par urbi uzplaiksnī un dodas manā virzienā, lai tas vienmēr būtu labos ierakumos sarediģēts un ne nieka nepārspīlēts, bet varbūt mazliet samākslots