vienā brīdī palika bailīgi par apjomu, ko šodien sastrādāju, bet tam ir arī pozitīvās puses citu pušu starpā. viena laba puse ir morālo atgrimumu izzudums par izsmēķēto tabaku. pat visas neirozes izplēn drošā stāvu kalambūrā. pirms rakstīt un starp pīpēšanu ieskrēja kaut kādas formalitātes nokārtot un par to es sadusmojos, bet nejau nieka pēc es stāstu savu klāstu un tādējādi godājami cilvēki es gribu atļauties atbrīvoties no nelielas iegrimšanas stratosfērā. es sēdēju pirms tam un tik ļoti gribējās atkal parakstīt, ka bija jāiet pīpēt, jo vienkārši tāpat jau nav lieta darīta un tagad es atkal esmu uz galvas pamatnes sev atradis kāpuru, kurš ir tas viņa galamērķis, ja viņš dzīvo uz cilvēka ādas. uz skausta burtiski runā lietas, kas nevarētu būt viņa kompetences laukā pavirši tā novērtējot varētu secināt, bet ne nieka es nesaprotu no dzīvnieku valstības, tāpēc ļaušos fantāzijai un atvēršu apcirkņa vārtus, kas noved dīvainos klana putekļos un gudrības meklējumjos es piestāšu dažādās stacijās. kas vispār tār ir par maņu tās gudrības hipotēzes muļļāt skrūvspīlēs un mēģināt pieslīpēt savu skata spoguli, lai es kļūtu diženāks starp cilvēkiem? tas nu būtu pantomīma lieliskā neviltotā smieklā uz visu bruģu akmeņainajām sejām. atceros, kādreiz dižojās stjuardeses un piloti, ka bruģis ir tikai latvijā, bet citās valstīs izsenis tādu nav redzējis neviens godīgs zemes īpašnieks. savu platību aplikt ar akmeņiem, tas varētu būt progresīvas domas dzinulis, bet tad iestājās ziemas atkusnis un atkal es par gadalaikiem. ko tad piedāvāsiet tā vietā tiesāt, ja nebūs kauns pajautāt? tad domas atgriežas sliedēs uz kūdras purvu aizvediet tur atstājiet uz divām diennaktī un atstājieties ar saviem padomiem, man ir galva saraukta pierē un āda neiztaisnojas lai vai kā es gribētu jaunu ādas jaku ar pogājamu kapuci un drusciņ plātīzerīgiem nomoda sapņiem, kas varbūt atbilstu maniem iedomu tēliem, bet pārsvarā nevarētu mani iebiedēt pietiekami, lai uz rikas uzziestu kurpju smēri un darītu to pēc gudrāku cilvēku padoma. šķiet esmu tagad atbrīvojies no vajātājiem, bet diemžēl neatceros cikos tieši man bija jāpārstāj rakstīt. tas varētu būt kādās čeesmit piecās minūtēs vai tamlīdzīgi, tad jau redzēs, tad jau laiks rādīs. es nolejuplādēju šerloku holmsu un tas mums šovakar rādīs sāpīgas sejas, lai kā atminos bērnībā sēdēju lielajā istabā krēslā un skatījos televizoru, tad bizoju pie tēta uz video nomu un ņēmu vienu filmu pēc otras, tā, ka man izveidojās laba gaume uz eiropas kino, jo bērnībā noskatījos visus amerikāņu bojevikus un nekļūdīgi varu noteikt, kura filma ir cēlais iemiesojums, bet kurai man pietrūkst pacietības. kura ir labi uztaisīta, bet kura rada šaubas, kadarās tādu cilvēku autogēno partizānu prātos, ja viņi nepieslīpēja un kaut ko pārspīlētu mēģināja pavēstīt. tā es lepni spriežu par savām spējām un nekaunos no ordeņiem, jo viena kasete tad maksāja piecdesmit santīm un gadījās, ka bija jānes atpakaļ jau uzreiz pēc noskatīšanās, jo citi varbūt sagribētu, īpaši ja tas tas bija sezonas hīts un domas tad raisījās diženos staros, bet par samaksu man dažkārt vajadzēja aizvietot personālu un tad es nebiju pārāk priecīgs, jo manas intereses nesniedzās tik tālu, lai iegūtu par to atlagojumu naudas veidā, bet vienmēr jau nevar visiem izpatikt un domas tad grābstas gar manām kājām. pienāk cilvēks un raugās vitrīnā, es arī tur raugos un mēģinu kaut ko ieraudzīt. tad man jāatbild uz dažiem jautājumiem vai arī cilvēks aiziet klusēdams neko neprasīdams un tad es sēžos atpakaļ uz saplākšņa paaugstinājuma, jo grīda ir auksta ziemā un turpinu bolīties kaut kādā bija labā grāmatā man ar grāmatām ir tā, ka periodiski uzpeld kāda, ko apriju, bet tikām visādas iesāku un zaudēju interesi, bet ir arī superīgās un tās man grib cerēt atkal tādu atrast. es bērnībā lasīju tēta ezotēriku mazliet un tas varbūt iesita manu domāšanu klasiskās filosofijas noliegšanas etalonā, bet tad jau vēl var iestāties filosofijas fakultātē (bet tikai ne latvijas, jo tā nav godam, man kāds teica), bet aristotelis teica, ka filosofiju vispār ir jāmācās tikai nobriedušam prātam tā ap gadiem trīsdesmit varot sākt, tad jau man viss vēl priekšā, es nezaudēju cerības, lai gan drīzāk savu turpmāko dzīvi saistu ar mākslu vai arī tās noliegšanu, kas izpaužas mākslas darba radīšanā tīri konceptuālā nemateriālismā, bet tagad seko mākslas vēstures lekcija, lai absolventiem rastos priekšstats, kāda ir šī pasaule un lai viņi atmestu viņu vecāku bārstītos māņus un iecietību pret parādībām kā mūsu valstī un kaimiņvalstīs, tā arī plašākā pasaules sabiedrībā un lai rastos garša pēc mākslas stila izjūta vārda brīvība un iecietība lietot stiprāko no ieročiem - valodu par visiem godājamu ierēdni lai katrs vēlētos kļūt. es vienreiz biju ierēdnis un jāteic tas mani traumēja. nejau tāpēc, ka es nebūtu piemērots, bet tāpēc, ka tālaika prāta garumā man tas ārkārtīgi šķērma un es zinu, kā vajadzētu, bet tā jau ir veca dziesma un es kaut kā esmu laikam izaudzis no infantilisma, lai man varētu iebarot kaut kādu herņu kā uzvesties un kā būt mašīnas stūrmanim. tā vietā es braucu uz sarkanās gaismas un gandrīz laupu cilvēkiem dzīvību, par šito mani vēl bargi varētu sodīt, bet pie ruļļiem es vairs nesēdīšos, ja nu vienīgi pie tā sakvojāža stieņa, kas jāpumpē pa sliedēm kā dažkārt filmās rāda, bet aizvakar redzēju zālē ar dubļiem apaugušu gluži normālu motorolleru, tikai gaužām nostāvējies un droši vien zagts, bet man patīk braukt ar riteni, lai gan arī ar to esmu iekļuvis normālā avārījā nopietnā tādā ar medicīnisko evakuāciju un tamlīdzīgi, bet es cenšos būt uzmanīgs un dievs pasarg kādu negadījumu, es taču tagad esmu inteliģents un vairs ne tik brangs miesās un prātā, lai mani varētu izpestīt pārdesmit metru lidojums pa gaisu un asfalta glāstīšana ar pastieptu roku un galvu un asins gan bija garšīga es nejutu nekādas sāpes un tikai liekot un ņemot šuves sāpēja kā arī ejot dušā visi pušumu drausmīgi sūrstēja, bet mani atnāca pārbaudīt vai rētas nav iekaisušas un tā es īsti neko nevarēju noturēt rokās, bet tomēr devos uz darbu jo tā ir jautrāk un mums visiem ir ierakstīts kartēs, ka mums jākļūst par izciliem režisoriem sanitāriem santehnikas speciālistiem un mazākiem burtiem rakstniekiem vajadzētu rakstīt. viens no maniem nākamajiem lekciju tematiem ir kāds ir rakstnieka panākumu iemesls. kā pasaule izraugās savus nākamos apoloģētus, bet kuri paliks par tādiem plānprātiņiem un tukšiem plātīzeriem bez sirds un bez dvēseles bet ar sadomātām ambīcijām, kas ierindas kultūras akadēmijas studentu nevar interesēt, tādas ir manas personīgās domas, bet nu gan iepazīsimies godātie audzēkņi. lūdzu katru piecelties jauktā kārtībā un nosaukt vārdu un uzvārdu ļaujot iestarpināt citiem kolēģiem savus komentārus par jūsu iznesību, lai arī tīri varbūt mentālā plānā, bet lai tas kaut kā atspoguļojas kopējā ainavā, kuru mēs analizēsim turpmākajos semināros un visiem būs pa atzīmei, bet galveinais uzvarētājs pārleks par vienu kursu un iegūs iespēju pārrunāt ar pasniedzēju dažādus delikātus jautājumus