es nezinu, ko es tagad rakstīšu. nekas nav padomā, bet taustiņi klab divās vietās istabā. es gribēju pieminēt konfidenciālu informāciju. es mēģināšu tagad viņu sašifrēt. tad kad jau ir pateikts. kad viens cilvēks pasaka, tad jau tas nodoms vairs nav atgriezenisks. kad cilvēks ir verbalizējis tik nopietnu soli, tad jau tur ir pamats pārdomām. un mani tas kaut kā iejūsmina, jo es redzu procesa gaitu un varu iztēlot dažādus zemakmeņus un domas raisās riktīgā solī un es pludiņoju pa apvāršņiem. bet godīgi cilvēki saka paldies ska par dienišķo maizi un ziemeļmeitu eļļu, kas nobriest agros rudeņos un laidarā ir visiem labi. es jau neesmu nekāds konveijers, ka varu drukāt tikai un drukāt, bet reglaments to prasa un rīt iestājas jaunā sešu dienu procedūru, kura noslēdza iepriekšējās septiņas ar torti, skaļām ovācijām un izrāvienu jaunā ēterī, kas pilns pelašķiem un bumbiņzeķēm ar ausīm un klausulēm pie ausīm un pa tām garajām vadu virtenēm nāk informācija kā skypā nosūtīts ziņojums ir instantāns, tā brikšu māris ir izgājis bīdīt durvis un klauvē pie pavardiem ar mīnusa zīmēm un godā manas iekšējās manieres kā plaukstošs karuselis. bet tagad pie lietas. pa dienu gulēju un redzēju interesantu sapni. kādreiz es visas interesantās lietas uzņēmu ar mierīgu garu, bet pēdējā laikā simbolisms mani pārsteidz. nē nu jā nu bē nu kā es jau varu iztēloties labi tagad labi. es tātad redzu to sapni un duļķēs sariešas manas asaras un es redzu dāžādas perspektīvas un domāju, kā tas atspoguļojas uz jūtām un dūnās gulēt ir siltāk, ja uguns ir drošā attālumā un mana māga ir silta ar zupu un lūpas saldas no kūkas, no ogām un nešļavām un no lācīša purvā. tātad es eju pa to ielu elizabeti un kačāju kinoteātrī filmētu filmu pārfilmēt dīkdieņu zemi un monarhijas brīnumu un ostu lauvu pelēkās kapeikas ar ģērboni esmu stiprāks, bet ar vairogu un kapeiku mani neuzveikt nekam. tālab klaušinu tuvējos cilvēkus, lai rastu pareģojumu savām idejām un galvas grozās tās ripo kā rausīts un viltīgais lapsēns kūmiņš caps noķer labāko rausīti, iesien to ar lampiņām roku rokā un es svinu svētos ziemassvētkus, kad kristus bērniņš ir dzimis un jēkaba kazarmas tam par godu ir pilnas jaunu rekrūšu, kas gana aitiņas un vilnā virtina paslēptas monētas. ka tik nepielaist dzirksteli šai slavas mājiņai un domās palikt tik kunga prātā kad cienīgs tēvs cienīgs tēvs mūsu visu kājas skūpsta, lai tās būtu sausas vai saldenas, bet nekad neatsaka padomā un gultasveļa sausa pret rudeni, visu ziemu plandījusies grīstēs un lodāmlampiņas nevar manas iekšējās atbalsis vienmērīgi sadalīt pa pastkartēm, kas kuram pienākas, tas to ir pelnījis, bet, vai tikai un vienmēr uz uzvaru mēs gaidām šīs dāsnās rudens palodzes mūsdienu pelēkajā ikdienā nevaram vien noturēties nepasmaidījuši un rokas klauvējienam pavērsts mēs veramies katla dzīlēs, kur jau vārās sārtie rausīši ar krējuma zupiņu rokās un dodas mūsdienas uz ieriktētu guļvietu. ak kam es pīpēju to pēdējo cigareti, tagad nemaz nav grūti, bet jautrs gars mani pārņēmis, kaut kur gribas piesiet domas, lai tās permanenti kā karodziņš vibrētu vēja plūsmā ar dālijas rokām pieskārieni plīvuram atnes daļējas dzemdības, bet nevar mūs vietniekvārdos iesprostot, jo tas var un vienmēr tā būs, ka izrādīsies liekulīgi un draugi pacels paku cukura un saskandinās pieres jautrā ip adresē un nevienam vēl nebūs līdz tam prāts aiznesies, ka vajag samaisīt pirms sakratīt un domas laizīs manu pakausi, lai tas nepaliek pliks pret vecumu un salatēvs. ak es pārlaicīgi domāju par vecumdienām, mani jaunības kaulu nami vēl stingri turas uz ribām un gaismas paviljons pilns ar paramēnešiem un spoguļos gints gabrāns venēcijas biennālē mūs uzrunā, lai aizsistu vārdu par nebijušo tuvību un lauzītu rokas sala pagātnē, kura ir pilna ar drebezgām un luksoforu paliekām, kas no mūsu atomziemas attālinās, tas ir paņemts uz izbrīnu un godam labi varat mani tagad sveikt, kad jau liela puse aiz muguras. bet manus šos ierakstus var arī traktēt kā rokas iesišanu dzejā, jo es sagaidu, ka ar jaunās bibliotēkas celtniecību notiks kultūras uzplaukums latvijā un varbūt tā biennāle vai varbūt tā triennāle kvadrocikls miskastes maisa pieci stūri sūri grūti saskaitīt visas iespējas, ko mums kultūrkapitāla fonds sniedz, lai atbalstītu jaunos censoņu un procentuāli no viņiem gūtu labumu pret jauno laiku mēs esam pavērsuši savus ceļgalus un nevaram noturēt smaidu, kad runa ir par iešanu uz kinoteātra tualeti, kad visas maksas ieejas ir slēgtas, kad pa makdonaldu gāžas logi ārā ar visiem slēdžiem un dubultajām paketēm un kad monētu sistēmu ir nomainījis delīrijs pret svētu lietu, tad no mūsu puses mēs piedāvājam jūsu pusei pieglauzt pelēku sakvojāžu uz kubu vai birmu, beirutu vai fidži mēs jūs aizvedīsim par pusi cenas un otru pusi nabagiem, kā stāv svētā sakramentā rakstīts tikai pret debesi necel savu cilvēcīgo pirkstu savu nācijas godu pataipi govīm, kad tās mauj pret piena baļļu vai rukšiem sagriez velēnu un šmakstini tīri emocionālā labsajūtā, ko garantē šī pilsētas burzma un laikapstākļu apoloģēts mūs labi ir iztrennējis būt pievilcīgiem investoru acīs un nelādēt dienišķo maizi, kad tā paliek par perēkli dažādām iespēju virtenēm starp salaveču lampiņām un godam padarītu darbu mūs vienmēr atalgo ar burtu atzīmes vietā kā ābecē stāv rakstīts cieni savu ģimeni un tad gurdžijevs atnāks jūs apbalvot ar silverstar lācīti uz vēdera uzraksti sengrieķu valodā vai ivritā un tad es burtoju ar vārdnīcas palīdzību meklēju pievilcīgas bildītes un pats svētais gars tas kungs nespēs izsekot manai domu gaitai, ja tā pieņem šādus apmērus un atmet ar roku suns, kam vārdā tikai zilbes bez patskaņiem mūs atvedīs meža vidū palaidīs ganīties pret vakaru atbrauks savākt un slauks mūsu zinības, lai bagātinātu mašīnu pasauli un lai tā varētu uzņemt jaunus apgriezienus cilvēciskās dabas modificēšanai un tādas ir tās manas zināšanas par pasauli kaut kur salasītas sagrābstītas gribētos atvērt jaunus apvāršņus, ko tie cilvēki jaunu izdomājuši zz ko labu atkal sarakstījuši kaut ko manā galvā pakustināt likt man domāt neierastā virzienā varbūt palasīt klasiķus, tie jau vienmēr godā, bet varbūt kādu moderno, kas pārstrādājis visu ieraksto bagāžu un izvēmis zelta oliņu, ko pieglauzt pie vaiga un teikt tai mīļus vārdus varbūt ka atsauksies svētais gars caur tumsības miglu vai vienkāršiem zvaniņiem to skaņām vienmēr var piesiet bumbu un tad izrādīt savu iecietību citā virzienā, kas var izrādīties māns