es arī vienreiz sēdēju uz stūra ar kauliņiem skaitīju cilvēkus, bet mans biedrs - mašīnas. pie mums piebrauca divi aziāti uz riteņiem un prasīja, kur ir keijo vilciena līnija. no aizmugures piebrauca tante ar riteni, viņai aizmugurē bija piesiets mazu bērnu vilcieniņš. viņa teica, ka mums jābrauc uz turieni, no kurienes atbraukuši. es turpināju šķirstīt savu pierakstu karti, bet abi aziāti aizbrauca uz ginzas pusi. divus kvartālus šļūcu uz vēdera pa neizsūktu žoga un zemes nenoslēgto trijstūri. kaut kur abos galos debesīs kāvās lidmašīnas ar putniem. tiesneši ar kosmiskām mirgošanas lampiņām bija virs spēles laukumiņa, un izskatījās, ka viņi sarunājas ar nākamo stāvu, nevis pievērš uzmanību spēles dalībnieku meklējumiem. kāds no ievainotajiem putniem (lidmašīnām ir spici deguni) iekrita manā velosipēda groziņā, un es apbraukāju pusi rajona, pirms atradu atkritumu tvertni, kurai vajadzēja zināt kodu, bet man bija tikai atslēdziņa. atlikušo laiku es gaidīju, kad pacels vilciena barjeru