matrjoškas. dimensionālie sarkofāgi. sakarnieka meklējumi.
iedomājos, ja mani kādi specifiski represijas orgāni ieslodzītu par maniem centieniem un liegtu papīru un rakstāmo, es rakstītu ar pirkstu uz sienas. tie apzinātu un liegtu man rokas un kājas. es rakstītu ar degunu gaisā. tikko to iedomājies, neplānoti uzrakstīju ar degunu gaisā

taisnība nav šeit

sapratu, ka ļaunākais ir mutēt manas smadzenes. lobotomija, elektrošoks. vienalga tad cilvēku atsviež fonā. viņš nevar izpausties nepastarpināti kolektīvi saprotamā vidē. viņu sauc par floru. tik un tā viņš savā izsūtījumā rada pasaules, jo tā ir viņa vajadzība. vai gan mēs varam salutēt šajā realitātē, kurā mums ir liegta atbalsta plakne, kurā nekas nav noteikts. mēs obligāti jau esam lobotomēti kādā augstākā veidā un iesprostoti šeit bez paziņas.
"post entry" ir grēka poga