es gatavojos iet atvaļinājumā. tikko atgriezās kolēģi un pamazām sāku kratīt nevajadzīgus darbus nost no saviem noputējušajiem pleciem (god, give me a hint how to operate in this world, HA HA HA).
runāju no rīta ar atbildīgu amatpersonu un tā sāka man žēloties, ka nevarot sniegt rakstisku atbildi, jo nav darbinieku, neviens negribot strādāt par tik smieklīgu algu. visādi jau tur piesakoties, bet neriktīgi tādi.
tad es nopriecājos, tad jau mani nemaz negribēs tā vienkārši laist prom (atlaist). jā es sajutos vērtīgs šajos rāmjos un bailes vispābā būt atlaistam nav patīkamas. es nezinu vai ir pamatojums, bet man šad tad tā uzmācas. ja es nestrādāju vaiga sviedros tad man ir aizdomas, ka ir pamats mani atlaist. no otras puses es negribu strādāt, jo tas nav labi un tad kaut kā savienot šos divus diametrāli pretējos viedokļus..varbūt nolikt spoguli pa vidu