atnāk pie sandras kolēģe un stāsta - braukusi tur kaut kur...
-un tad mēs redzējām TĀDU varavīksni
-vai, cik skaisti..!

viņa sajūsminās nevis par to kādu varavīksni redzējusi kolēģe, jo nekādi raksturlielumi netika doti, un ja arī tiktu.., bet gan par varavīkni, kādu sandra iztēlojas to esam, kādu redzējusi iepriekšējās pieredzēs..
šis ir uzskatāms piemērs, jautājums ir tāds, cik liela daļa mutvārdu komunikācijas ir x saturoša?

ja pieņemam, ka sandra, būdama speciāliste, lieliski iejutās kolēģes stāstītajā, tad runa iet par ko?