zemteks pakarama ([info]marabou) rakstīja,
@ 2007-09-12 10:53:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
es neliktenim pateicu skaidri, lai mani liek mierā un pāragri nesatrauc, bet gaišais lietus bija tik biezs, ka tam cauri nevarēja tīri redzēt, tad es ņēmu logu tīrāmo līdzekli mazgāju traukus berzu švammes, izgriezu dvieļus un smējos miglā, bārdā smējos aklajiem sejā smējos metu ar akmeņiem garāmgājējiem zem loga pa ielu gājējiem lejā pa piepēm rāpotājiem un gaisā pa putniem skrējējiem tā es visus piekāvu ar stāvu nogāzi un tikai putuplasta trieka palika pāri no lielās gājiena paliekas ar trosēm un aukslējām un goša krāsām kā uošas ir tik daudzas manas iztikušās atraitnes, lai nevarētu mani nodibināt tik lieliskā smārdā, ka visas cedeles un baritona pieraksti un visi kas nav liekuļi ir uzcēluši priekulē māju un tagad brauc ar traktoru uz skolu cehu bērnudārzu maiznīcu cep maizi ēd maizi grauž zaļos zirnīšus izmanto skoču krāj biļetes laupa bērniem bērnības atliekas triecas sienās ar kaimiņu mašīnām ravē dobē acālijas un kož sev pirkstos pie zemestrīces, bet logi paliek cēli un neskādēti jo smeķīgs tas pīrāgs kura gaļa tvaicēta īpašā būdiņā dārzā aiz kūts pie izrakta dīķa un sēru vītola kur vecmāmiņa paslīdēja parubijās un nogulēja visu pēcpusdienu pēc tam dažu dienu laikā slimnīcā nomira no gūtajām traumām un tagad es uzlienu pēc iespējas augstāk siena kraujamajos žeburos un nopērku žebera jaunāko grāmatu lai sevi kompensētu kā dzejnieku, kuram nesanāk smieties vietās, kurās maksā ar naudu pa seju kā pļauku to iedod un sastūķē vēl pēc tam materiālu un palaiž jūriņā no avīzes taisītā buriniekā "otrais patvērums" un zem tiltiem nelaiž jābrauc pa kanalizāciju jo masts tik liels ka spiežas dieviņām ribās atnesiet taču viņam cepetīti es tūlīt izvemšu kādu šmorētu zivteli un mēs tai metīsimies kopīgi virsū lai govis skatās uz mums lielām acīm un nenovīdībā raugās ārā pa logu kas pilns ar pilnpienu un guošas krāsām kā tādās varavīksnēs var cilvēki mist, tas taču ir pazemojoši un lauku strādnieki visi kā viens manās pelavās mēģina saskatīt prieku, kas aizbarikādēts ar nevajadzīgu taru, ko nepieņem, ko met pakaļ, bet es izvairos no atbildības kas nāk pa pretējo joslu jo manu tabulu kolonnās ir bērni piekakājuši ābelei zarus un tagad tie raugās pret debesi kā pazemots dieva dēls, bet nevar saņemties nolamāt sūdu, kas tai traucē būt zariem pašai ābele kas nespēj būt zari, jo tās saknes ir cilvēki bet debesis ir aizsistas dar dēli vienu vienīgu pareizo svēto un pielūdzamo, tāpēc lūdzu nāciet ar savām cedelēm stāviet pie manas slimības gultas es vemšu avenes un jūs tās lasiet lasiet izlasiet labākās izlasiet starp rindām nesiet uz tirgu nemateriālo un pārdodiet to kā šarlatāni, lai jūsu pašpārmetumi ir jūsu lielākais sods un lai jūsu darbinieki nelec ārā pa logu, jo tas rada sliktu slavu republikas mērogā un tas nu reiz ir tas gaņģis, kas nepiedod promahus tāpēc ļaujiet jums pakārtot kaklasaiti tā smird mazliet pēc zivīm, to būšu es apvēmis citā dzīvē, bet šodienas barikādes ir laimes nesējas un es nevaru to tik dīkdienīgi aprakstīt, jo manas meistersacīkstes vēl nav sākušās, bet es muļķīgi ceru, palikšu par atkritēju, bet frontē aiziešu, mani iesēdinās vecā zemūdenē bez skābekli un es to paņemšu līdzi kā vienīgo suvenīru kā citi paņem nazīti uz salu tā es savu skābekli katru dienu pa gabaliņam vien pārkausēšu zeltā


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?