es garlību merķeli nositu ar cirvu. galēja merkele, pasaules ietekmīgākā sieviete, piestāj ostā un iztīra savas zemūdenes, lai atkal dotos jūrā un bojātu gaisu sliktajiem pretiniekiem, kas nosūtījuši kravas kuģu ekipāžu kaut kādai svarīgai stacijai, kura gatava pretoties piegādātāju pusē un izvietot savā pussalā galvu reibinošu raķeti.
tagad uz skatuves iznāk nēģeris un nosauc sevi par K kā kafkā un domā par labierīcību, bet tad attopas un sakārto savu apģērbu. sāk spīdēt īpaši prožektori un galva noreibst skatoties. tad neskatie nolaid acis pietupies palien zem galda, tur saule tik dikti nespīdēs un interneta vadu varēs izvilkt caur atvilkņu armādēm un izgaist nebūtībā par gastronoma sapni.
tad es pieķēdēju resno atslēgu, tā zeltā nozibsnīja un godājamie pravieši iznāca visi ar tik dzīvām sejām, ka manas rokas bija pilnas grauzdiņu. es šodien pārstāju skatīties vairākas filmas, izdēsu tās uz neatgriezšanos un metu skatu uz sarakstu no astoņdesmit. ka tik ne tā, bet tad vēlreiz un rozīte sagriežas vēnā kā baldirjānis noreibtam rēbusam ar asiem stūriem kā kubikam rubikam un tad jau es dzēris ar streipuļojošu skatu uz jūru un dūnām zem nierēm un gurgstošu sniegu uz palodzes lai var iemest kaimiņam pa acsābolu un tas pietūkst un izaug ziemenis kā vilkābelei nolobas stāja, tā es jau kuro gadu gaidu tevi mājās.