zemteks pakarama ([info]marabou) rakstīja,
@ 2007-07-24 12:34:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
gaidīju izgriezumus no gaļas veikala, labākos izgriezumus pasaulē. trennēju savu distrofisko plecu, nēsādams sētas bērnus kartupeļu maisā. viens izkrita, noplunkšķēja aiviekstes ezerā, man piesteidzās kārtībsargs un piekodināja neizskatīties pēc dzērāja (lai gan viņš domāja pasargāt mani no nacionālajām ziņām par zināmo pedofīlijas lietu). es saskumu pa druskai izbiru smiltīs un sariesos asarās. cik gan daudz ļaunestības pasaulīgā gaismā. es nekad nebiju sliktajiem zirgiem petardes nāsīs licis, es nekad nebiju indējis saldējumu. es garaiņiem griezu muguru un metos melnā naktī bez lampām. gaudoju sviesta ezeros un brūklenēm štopēju ciet sev rīkli. visi mani darbarīki, smalkās blūzes un auduma gabali, es šuvu tēraudu, bet izgriezu panamu. man lūdzu biļeti bībeles biezumā, blīvumā, melnumā, krusteniski. izlocīšos kā suši starp zalkšiem un zušiem, kā baravika starp balvām un sirdīm, nierēm, gavēņiem, baibas tantēm, brūkleņu šķēršļu joslām. jostā pakāršu grabuļus, izmežģīšu sev potīti, pieklibošu pie resnā lāča no citas valsts un iekodīšu tam kājā genoma kodu.
teikuma sākums ir karmas dzimšana. kas mani plēsa aiz mēles, kā es jūtos vainīgs. man jāatrisna šī mīkla, bet varu izrādīties par mīkstu, miklu, varu izrādīties ar pirkstu taisīts, nekam nederīgs, nelīdzsvarots, nenoturīgs. man prezentā pieslēptas plintes, kad līst. es šaušu pret debesīm, caurumošu mākonim vīli, tas izgāzīs savu zarnu liedagu pār manu trauslo degunu, es brūklenēs rukšu un ceļi man trīcēs. slapjš, dubļains kā piedzēries pieturēšu svešā mājā, tur mani ielaidīs tantes ar pletnēm, nogāzīs gar sienu, rokas, kājas uz visām pusēm, piesies ar dēļiem, kaitinās liesmas. es būšu kā krustnesis vandāļu valstībā, goliātiem sitīšu zobus un restēs turēšu zebras. gadumijas mani plīkšinās kā noturēts siers, zem zemes neskaitāmas burkas ar naudu. es vāciņos glabāju briesmīgu baudu. tik zem-ādas dziļi iesūcās īlēns, tik tālu smaganās žiletes kustas. es durstu ar barometru guļošu ķermeni, tur dīgst zirņi un kadiķi, brūklenājs izvairīgi skatās garām ar mēli pieskārties neļauj, ar dūrēm sit galdu. es lidoju cauri laikam un apģērbam, slauku asaras no lidmašīnu logiem, kaijas raustu aiz kājām, lieku numerācijas gredzenus.
es biju zivs, es kodu sev spārnos, asakas zobos, māli uz ausīm. lidini mani ar plašiem vēzieniem, baltie palagi, tie zīmes uz zemes, tās pumpas uz sejas, tās smiltis uz atslēgas. greizi zobrati, kožu sev rokā. mantkārības radikulīts, es lidoju spogulī.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?