mums skolā bija dežuranti no lielākajām klasēm. vienreiz viens krievs pienāca pie mana klasesbiedra Oskara Krieva (tā arī bija), kurš labi zīmēja, un teica, lai viņš paceļ papīru no zemes. es oskaram krievam teicu, lai viņš neceļ, un tad tas krievs nāca man virsū un kaut ko teica. es nezinu, kur es tā biju izdomājis, bet es tam dežurantam iesitu pa olām un pa seju un aizmuku. cik tagad atceros, nekāds nopietnai sities tas nebija, jo es biju maziņš. tas bija laikā, kad no Ādažu poligona vācās ārā krievu armija un visi vrisnieki vāca savus bērnus un piļīja nafig uz ruslandi un tad skolā vairs krievi nebija bosi, jo visi trakākie bija prom un tie kas palika, pār tiem mēs valdījām.