Um... mēģināšu, pavisam īsi, un cenšoties izvairīties no matemātikas.

To, ka no vakuuma, kuram piemīt zināms enerģijas minimums (nullpunkta enerģija), var "izsist" elementārdaļiņas, fiziķi zina jau visai sen. Šo faktu der atcerēties visa turpmākā izklāsta laikā, tāpat, kā to, ka, pēc stīgu teorijas, eksistē teorētiski patvaļīgs skaits savstarpēji fizikāli un informatīvi izolētu četrdimensionālu visumu. Šie visumi ir "izsmērēti" uz savdabīgām daudzdimensionālām "plēvēm" jeb D-brānām, kas ir pakļautas vispārīgajiem stīgu teorijas principiem (Dirihlē robežnosacījumi, Neimaņa robežnosacījumi utt.).

Šādai plēvei A saduroties ar plēvi B, uz A "virsmas" var rasties saviļņošanās, kuras radītais gravitācijas potenciāls iespiežas plēves B struktūrā (gravitācija, pēc stīgu teorijas, ir vienīgais no četriem pamatspēkiem, kurš spēj daļēji pārvarēt arī aizlieguma principu, kas izolē atsevišķos visumus (tiesa gan, arī gravitācija starp tiem var pārvietoties tikai tad, ja tos saturošās plēves atrodas ārkārtīgi tuvu viena otrai, aptuveni Planka mēroga ietvaros)), kur sadursmes vietā no vakuuma stāvokļa tiek punktveidīgi "izsists" noteikts enerģijas daudzums, kas vēlāk kalpo par izejmateriālu jauna Visuma rašanās procesos.

Ja sadursmes brīdī plēves B iekšienē atrastos hipotētisks novērotājs, skats, kas tam pavērtos, precīzi atbilstu Standartmodelī ietilpstošajai Lielā sprādziena ainai - no piepeši eksplodējuša singulāra punkta atbrīvotos grandiozs kvarku-gluonu plazmas daudzums, kas, vēlāk rekombinējoties, sāktu pārveidoties "parastajā", saistītajā matērijā. Tajā pašā laikā notiktu arī plēves ģeometrijas rekombinēšanās, septiņām no vienpadsmit dimensijām "saritinoties" un atlikušajām četrām veidojot plakanu laiktelpu, kuras virsmā saglabājušās vājās saviļņošanās pēdas rada nelielas fluktuācijas gravitācijas laukā, ap kurām sākas matērijas kondensēšanās. Šo fluktuāciju "atbalss", savukārt, joprojām ir novērojama kā vājas nobīdes no standartvērtības Visuma fona starojuma kartē.