#114 (4/366)
tu laiskojies stundām ilgi
ik dienas skaitot dikti
ar vārgu paskatu acī
sirsnīgi tu rindas lasīji

sapņos un iztēlē lidinājies
pārskatāmā nākotnē vilcinājies
neparedzams tas mirklis tavs
kā absurda ideju bars

brīvībā pasaule radīta
aizmirsta un atpakaļ patīta
brīža svārstību vadīta
nekurienē prom maldīta

dārgakmens tu
visumā, ne vienatnē
mūžīgā vienotībā
dzīvībā un saticībā

pasaule, mainies!
tu maldies
prom no sevis
postā uz tevis