#90
Skaistums nu bezgalībā tīts
Kā ar Gustava Eifeļa tērauda pieskārienu apvīts
Pīts, norīts un neapdzīts

Skaistums nu bezgalībā tīts
Pat ja vien pāris skatienus tas saņēmis
Un miljoniem iedomātu ilustrāciju apvilcis

Skaistums nu bezgalībā tīts
Ar rīta rosmi nu saņurcīts
Un mūžības eliksīra kvadrantā apveltīts

Skaistums nu bezgalībā tīts
Zvaigžņu ķērājā pie sienas sapīts
Un tevi redzam tiku manīts

Skaistums nu bezgalībā tīts
Redzam tevi nu nekas vairs nelīdz
Ne prāts, ne saprāts sadzīst
Vien tev pakārtotā iedomā tieku radīts.