Par sevi
Viens no sliktākajiem mirkļiem kāds ir bijis...naudas man īsti nav, galva sāp un darba pāri kaklam...turklāt tuvākajā laikā nekas baigi labs nespīd...nu nekas...ja tikvien tās problēmas, gan jau tikšu galā.

Esmu nedaudz vīlies...nu tajos pašos cilvēkos, kuri ir pārāk nopietni un nespēlējas tik daudz, cik es to vēlētos un tā kā to biju iedomājies. Mani pārsteigt ir ļoti grūti, es pat teiktu praktiski neiespējami. Vienīgais, kas spēj mani kaut kādā mērā pārsteigt, tas esmu es...tad ja satiec kādu, kas, kā Tev liekas, pirmajā mirklī būtu uz to pašu spējīgs, atklājas, ka nekā, nekas nebūs...un tas ir vienkārši sūdīgi, jo tie cilvēki paliek cilvēki un ar viņiem nekas labs nevar sanākt...

Vēl es nedēļas nogalē baigi daudz domāju...biju pat aizdomājies tik tālu, ka uzrakstīšu veselu stāstu par sevi, kurā tikšu izsmiets...tas būtu tāds diezgan zemisks stāsts...nu tāds, kādu par sevi varu uzrakstīt tikai es...protams, ir jau dažas lietas, kuras es nekādi nevarētu uzrakstīt...nu kuras nepakļaujas īsti tai apļveida salīdzināšanai...kaut vai par tiem ideāliem, un noturīgiem (saturīgiem) mērķiem, kuriem vajadzētu cauraust visus manus publiskos tekstus, lai piešķirtu tiem kaut kādu jēgu... nu tādā veidā es nekad neatļautos sevi kritizēt un es atzīstu, ka tas ir mans vājums...kaut gan...zināmā mērā tas mani priecē, jo ir no kurienes savu metanarratīvu tālāk attīstīt...tipa mūsdienu pasaule ir sarežģīta Tu esi vai neesi un vispār man ir vienalga, lielas nozīmes tam nava....tiri piri un posmodernā šļura tādā garā....

Es vienā brīdī kļuvu patiešām nožēlojams, jo visas manas domas bija pārņemtas pilnīgi ar mani. Lai arī tas nav nekāds jaunums...es aizgāju uz dārzu, ēdu kaimiņu avenes un domāju, ka lai atrisinātu savas problēmas, man ir jāsāk ienīst savs otrs es...nu tā lai rastos man dzīvei nepieciešamā subversija un rastos kaut kāda motivācija... tā nelaime ir tā, ka man nekad nav patikuši nelaimīgi cilvēki...nu tādi, kā pašlaik es...laimīgs es varētu kļūt divos gadījumos...vai nu man būtu jāpaliek laimīgam un tas es sev iepatikšos, vai nu arī man būtu jāsāk patikt nelaimīgiem cilvēkiem, lai es justos labāk. Nu pirmais variants nav tik viegli īstenojams, jo tā kā es visu laiku par sevi domāju un kocentrēju uz to visu savu uzmanību, es nevaru nesaprast cik gan ļoti es esmu nelaimīgs, tādēļ tas man noteikti liegs kļūt laimīgām...tātad, vieglākais ceļs būtu iemacīties mīlēt nelaimīgos cilvēkus...bļin..jāizdomā kāds ar kuru sākt...jo es tādus vienkārši nicinu...goda vārds...

Nu vismaz darbs man kaut ko ļauj, tur var šķirties no prāta pilnīgi oficiāli...nu tā veselā saprāta (common sense), kurš nemaz neeksistē...šodien DELFOS tika veidota zināšanas - patiesība - vara ārpus veselē saprāta... tas man ļāva pasmieties par visiem un noturēt sevi kaut kādos rāmjos... he he...