ļoti nepatīk, ka vīrieši velk uzvalkus, kuri viņiem ir krietni pa lielu, kā uz pakarināmā dēļa.
un man ir milzu prieks, ka tētim ir glīti un ne-pa-lielu uzvalki.

vispār vakardienas islandiešu kāzas ir piedzīvotas un pārdzīvotas. ļaudis dejoja pie waka, waka, it's gonna be a good good night, pāris dziesmas nodziedāja jonsi, ne jau sigur ros jonsi, bet kāds cits jonsi, kas esot te slavens, jo piedalījies eirovīzijā piecus gadus atpakaļ, islandieši tiešām neprot ar mēru dzert, mūsu bārs tika iztukšots, te kalnu virsotnēs parādās sniegs, un tieši šodien mēs dodamies uz reikjavīku, un tas ir tas, kas ir vajadzīgs - atpūta un mūzika, un šis būs mans pirmais festivāls šogad, ha ha ha.

v i e g l i.

ou, ou, pilnīgs pārsteigums, uz salas zibeņi un pērkons. tā te ir samērā nedabīga parādība.

saskatījos rasbainieks bildi no dārza ballītes (linku nelikšu, jo tā pat zem actiņas tas), kur viss vēl tāds zaļš pie jums, un sēž viens idilliskā koka spraugā ar macbooku klēpī un vīna pudeli pie sāniem.

šodien pabiju islandiešu bērēs, nu ne gluži pašās bērēs, gan jāatzīst, bet pēcbēru mielastā. nu ko lai saka, Latvijā tas viss ir daudz nopietnāk, ar ēdieniem un tostiem, atmiņu dalīšanos un saraudātām acīm. Islandē pēcbēru mielasts sekojošs - daudz dažādas kūkas, gan saldas, gan sāļas, kafija un sodas ūdeņi, kola un fanta. Katrs ierakstās viesu grāmatā, apēd savus kūkas gabalus, izdzer kafiju un pa mājām. Viss pasākums ar 90 cilvēkiem, beidzās pēc aptuveni pusotras stundas, ātri un nesāpīgi. Un bez alkohola.
Vēl man priekšā kāzas pēc divām nedēļām. Tad visos lielajos godos būšu pabijusi.

šogad kaut kā šķiet mazliet veca sajutos, kad apjautu, ka 1. septembrī vairāk sveicienus varu sūtīt vecākiem, kuru bērni iet skolā, nekā draugiem, kuri paši atsāk jauno mācību gadu.

nu tā, muzikomāni, ieteikumi, uz ko noteikti vajaga aiziet. m?
Iceland airwaves lainaps 2011.
balstīšos uz citu ieteikumiem, un to, ko jau pati zinu, jo visam iet cauri, lai apskatītu, kas ir kas, nudien nav ne laika, ne iedvesmas.

tā. man ļoti gribas kārtīgu mājas ēdieniņu. man tas restorāna ēdiens jau ir pamatīgi apnicis, lai cik savādi arī tas neizklausītos, bet katru dienu viens un tas pats, viens un tas pats. un viss eļļains un sāļš.
un ar tiem bezgaļas produktiem arī tā ir, kā ir.
bildē gan nobildēju gaļas pusi starteriem, ar visām vaļa gaļām un simt lašu veidiem, kas mani absolūti neinteresē.

savukārt, no šī galda septiņiem desertu veidiem gards ir tikai skyr un sieri.

paēdušai pelītei miltiņi rūgti?

nu tad tā, vasaru es pasludinu par beigušos, lai arī tā šogad tā arī nesākās.
par beigušos tamdēļ, ka šodien redzēju pirmo ziemeļblāzmu šogad. un ziemeļblāzmas ir tik ļoti ziemīgu sajūtu pilnas, tās piestāv aukstumam. vienmēr tās katras sezonas pirmās ziemeļblāzmas kaut kā īpašā dienā, pērn atceros, ka tas bija apkārt-salai-brauciena noslēgumā, pēdējā naktī, šogad, braucām mājup no tūrisma sezonas noslēguma salūta ledāju lagūnā. šis noteikti bija iespiadīgākais un skaistākais salūts, ko esmu redzējusi. un ne tik daudz tās sprāgstošās petardes un lampiņas debesīs, bet gan visa tā atmosfēra un peizāža, jo ledāju lagūna ir viena no manām mīļākajām vietām uz salas un šoreiz lielie ledus kluči/atdalījušies aizberga gabali bija izrotāti gaismiņām. oi, oi.
no vietas, kur dzīvoju es, ledāju lagūna ir aptuveni pusotras stundas braucienā. kad līdz galapunktam bija atlicis vēl vismaz 40 minūšu brauciens, mēs sapratām, ka līdz vienpadsmitiem, kad tam ir jāsākas, ir palikušas vien 23 minūtes. tad nu darījām, ko spējām un es tiešām jutos kā datorspēlē, ātrums aizrauj, to var nosaukt tā.
bet te - bilde, vai arī tas nemaz nav noticis.