puse mantas ir somā, otra puse sarakstīta čeklistē gaida rītdienu, kad tiks iespiestas somā.
ļoti dīvaini augustā somā krāmēt zābakus, cimdus un ziemas jaku, bet tā ir, kad nav zināms prombūšanas ilgums.

man patīk, ka es par labdabu varu nerakstīt, jo to, ko gribēju teikt, jau pateica rasbainieks un inese_tk labi, ka biju tikai uz otro dienu un labi, ka vispār biju. un tad, pēc atgriešanās paspēju uz piena svētkiem īsu mirkli, Anete bija skaista ar visu to pavadošo stīgu sastāvu, ļaudis skaisti, smaidīgi un sapucējušies. šis bija mans šīsvasaras pēdējais festivāls, jo pēc nedēļas jau dodos tālēs zilajās.

tā nu sanāca, ka nokļuvu 13 gadīgo puišu ballītē. un tagad es zinu, ko tie puikas dara ballītē. sasēž uz dīvāna, saslēdz savus iphonus un smartfonus kaut kādā tīklā un spēlē ralliju. ko dara tas, kam nav smārtfons? skatās televizoru. ko jaunieši dara, kad bargie pieaugušie saka, ka nu tak jāliek nost tie telefoni? pieslēdz iphone pie televizora un skatās jaunāko amerikāņu pīrāgu.
nu godvārds, kad es augu, tad šitādas ballītes nebija vis.

ja rīgā vajag tikt paēst ātri, lēti un, galvenais, arī garšīgi, jādodas uz Stock Pot Ģertrūdes ielā.

somā pirmās nepieciešamības preces un rītā, aidā, lidojums uz siltajām zemēm.

gus gus iespaidīgi, gaismas varenas, skaņa arī. ballīšu mūds nebija.

šodien es mazliet gribētu būt students, jo tad tie kursa puiši bija sagatavojuši rozes, kūku, šampanieti un sulas. tas vienmēr bija tā neveikli, nevis piemīlīgi neveikli, bet nu tā tiešām neveikli. un ar visu to, re kā pēc 2 vai pat trim gadiem es to atceros.

man ir ievērojamas problēmas ar lēmumu pieņemšanu.

jaunā gada sagaidīšana, jūtu, būs pilnīgs zero, tamdēļ galvā var izdomāt visādus lustīgus oh, kā šitā es gribētu sagaidīt jauno, bet nebūs, scenārijus.
viens ir - pie jūras ar ugunskuru un omulīgu kompāniju, tā, ka nesalst un smieklu smiekli iet vaļā.
otrs - īstā sviedru ballītē pie fm belfast.

būtībā pieci rītā ir tas laiks, kad jūs tur tēvzemē jau ejat uz darbiem un rosaties. mana istaba ir pilnīgs haoss, lietas mēģina kārtoties koferī, bet es padodos un eju gulēt.
rīt vēl diena manā mīļākajā pilsētā, nebaidos šī skaļā vārda, un tad jau uzsāku ceļu ar teju nedēļīgu pieturvietu kopenhāgenā, uz tēvzemi.
man sirdī nemiers un mieriņš reizē un kopā. mieriņš par to, ka man uz plauktiņa stāv aviobiļete decembra sākumam. nemiers - ko tālāk?
un vispār, jā, nemaz prom braukt tā kā īsti negribas.

kā lai saglabā atmiņās visu to labo un aizrautīgo, kas ar mums te airwaves notiek.