bērnībā mana visu grāmatu grāmata bija doktors aikāsāp. zināju katru vārdu no galvas, un, kad lasīju, tad tikai tēloju, ka lasu, jo visu jau no galvas aizmiegtām acīm varēju nodeklamēt.
tad nu atmiņas par šo grāmatu uzvirmoja pirms divām dienām, kad mazais trusis bija satraumējis abas kājas būrī, kurā pats dzīvo. man liekas, ka tas ir stulbākais trušu būris pasaulē. truša abas kājas bija iesprūdušas caurumos un rezultātā tās bija salauztas. nežēlīgi un galīgi skumji. un tamdēļ, ka nebija doktors aikāsāp, trusim tagad, lai vieglas smiltis!
bet, jā. es gribu to grāmatu. ļoti gribu tagad.

es varētu tagad nopirkt biļeti rvk - cph, un tad vēlāk skatītirs no cph uz rīgu, bet man asiņo sirds un neceļas roka. jo tas nozīmē, ka jāpamet šī sala un nezinot uz cik ilgu laiku. sarežģīti. tamdēļ labāk vēl to biļeti nepērku.

brīvdienāāās!!!

cilvēkam dažkārt (laikam jau pat, ka biežāk kā dažkārt) vajag paij-paij un uzmundrinājumus nevis suņa rejas vien.

vakar pie mums atbrauca divi kanādieši. interesanti ļaudis, puisis ir literatūras zinātnes profesors augstskolā, meitene movie editor.
šodien pie brokastu galda runājām kaut ko un meitene saka, ka ō, latvia, yeah, riga, i know. i was in one movie/theatre festival and i saw the best performance of all event. it was Sonja. and last year it was "sound of silence".
un es tiešām saku, ka ir ļoti priecīgi dzirdēt, ka kāds no kanādas zina latviju tamdēļ, ka ir redzējis kādā festivālā izrādi un atceras nosaukumu, atceras vietu, no kurienes tas bija. tas tiešām bija tā ļoti wow!

rīt mūsu nedēļas dzīve bez saimniekiem būs beigusies. jāsaka, ka daudz kas arī mainīsies.
tagad visu nedēļu mums bija tiešs kontakts ar viesiem un tūristiem, - sagaidīt un pavadīt, brokastis un apkārtnes izrādīšana. protams, darāmā vēl čupa vairāk, bet tas prieks un apmierinātība un thank you very much, the best breakfast, the best caffee etc jau dod prieku un iedvesmu darboties tālāk un tālāk. un tad nu no rītdienas tas viss atkal tiks saimnieciņiem. mēs nostāk un tālāk no tā.

akvai, akvai, šī diena noslēdzās tikai apmēram ļoti nesen, logu krāsošana un tīrīšana un augļu šķirošana.
šodien mums bija simtiem kastes ar burkāniem, sapakotiem puskilogramīgos maisos, kuri jāplēš vaļā, jālasa labie burkāni ārā un pārēji jāber citās kastēs, lai varētu vest govīm, cukini, āboli, bumbieri, simtiem kastes ar absolūti labiem nektarīniem. un tad arī sirds sažņaudzas, kad saproti, ka apēst jau to nevari un pilnīgi labi, bez neviena bojāta augļa kastē, ir jāmet kopā lielajā konteinerā, ko ved govīm. šodien pilns gaiss ar ashu un rīt laika ziņas sola vētru mūspusē, līdz 40 m/s un tā iemesla dēļ lieliskais inspired by iceland koncerts ir pārcelts no selhalandfosa uz reikjavīku. un man tas vispār itin nemaz nepatīk. nu tā jau laikam notiek, ka visi bija pārpriecājušies par vietu, tad še tev, ņem un vētra piesaka sevi. grr. turpmākās divas dienas solās būt hardkors te tai viesu mājā. aij, aij.

aizvien biežāk darot kaut kādus darbus iekštelpās, gribas klausīties latviešu mūziku, menuetu un akurateri, koru dziesmas un latviskumu. tamdēļ tieši tagad tiek veidota liste ar dziesmām, kurām jāiemācas vārdi un jākauc līdzi.
un šitais nav nekāds home sick. ir vienkārši tā, ka tik ļoti te pie visa kā jau ir pierasts, ka mazliet varbūt gribas aizbraukt uz latviju, lai būtu prieks te atgriesties un ieraudzīt jaunakās krāsās, atjaunot to paradīzes malas sajūtu, kas te ir. jo, kad jau pierod pie visa labā, kas te, tad liekas, ka tā ir visur, tā jābūt visur.
saldējums bija daudz un garšīgs, divlitrīgā kola arī teju iztriekta līdz dibenam. tā mēs te dzīvojam. ne ve se lī gi. bet es gribu mainīt un sākt dzīvot veselīgi.

pa ceļam uz mājām jābrauc garām šitam tiltam.