tante
Braucu es sabiedriskajā transportā un lūkojos logā, nothing special tā teikt.Iekāp tantiņa un es dzirdu
- Vai palaidīsiet lūdzu garām,Ā, re piesēdīšos pie jaunskunga!
Piesēdās arī,smaidīga un es atsmaidu.Var redzēt, ka grib kaut ko pateikt.Labi.Ar smaidu uz sejas jautā. Izrādās, ka grib uzzināt ,kur konkrēti viņai būtu jākāpj. Esot e-talons jāpagarina RS dispečerpunktā. Es atbildu, ka zinot, kaut gan neesmu vietējais.Viņa izvelk savu e-talonu un pensionāra kartiņu un rāda man, uz ko es ,ieraugot bildi kartiņā, pasmaidu un saku
- Bildē jūs gan jaunāka izskataties! Es arī īstenībā gribētu būt jaunāks. Par gadiem 7-8.Jūtos vecs.
- Vai? Cik tad jums?
- Drīz 26,bet es tiešām jūtos vecs.
- Un ko tad ,lai es saku ar saviem 82? Tie 26 priekš manis tādi puņķi vien ir!
Kopā pasmejamies.
- Nu es saprotu, bet 82 pret 26 tas ir savādāk nekā 26 pret 18.
Ik pa laikam viņa man uzjautā vai šī nav īstā pietura,bet es nomierinu un pasaku, ka tiešām zinu,kur jākāpj.Pārejam uz citu tematu
- Jā, savos 82 esmu daudz ko piedzīvojusi,bet ziniet ko es jums teikšu nekas nav jānožēlo!
Trāpīgi.Es nevaru nepiekrist.
- Esmu piedzīvojusi daudz.Kara laikus.Atceros brāli,kuram bija 17. Pa nakti atnāca un savāca uz kuģa viņus visus.Jaunēkļi vēl bija.Tajā divīzijā karoja.Bet tagad viņa vairs nav.
- Jā, Latvijas vēsture ir diezgan sarežģīta.
- Paldies jums,citi ziniet bieži atcērt un tā.
- Jā, mūsu sabiedrība ir diezgan vienaldzīga.
Es rezumēju un vēlreiz pasaku uz kuru pusi jāiet un pamāju ar roku un tante pasmaida un pasaka paldies.
Žēl, ka ne mana vecmāmiņa