Kārtējais drūmi melanholiskais "everything is shit" dzejolis. Vai depresīviem cilvēkiem tiešām vajag rast šādas sava garīgā stāvokļa kopijas mākslā? Es, kā mūžīgi depresīvais, piemēram, vienmēr vairāk izbaudu dzīvi apliecinošo mākslu. Piemēram Bēthovena sinfonijas vai Baha reliģiozo mūziku vai kaut vai 60o gadu naivos hipiju psihodēļus. Fiktīvajā prozā, kad to vēl lasīju, vairāk imponēja fantastiski romāni par dīvainām vidēm.
Kaut gan nē, tieši jaunībā patika drūmums un reālistisks tiešums, jo nebija vēl pieredze par visu to slikto, kas dzīvē nāks (varbūt tas mazliet sagatavoja). Bet tieši tagad, šajā vecumā, šāda veida proza/dzeja ir preaching to the choir priekš manis. meh

(Reply to this) (Thread)

Tu savus cibas ierakstus pats arī lasi? :D

(Reply to this) (Parent)

Es nezinu, es šajhā dzejolī saskatu ne tikai kaut kādu gruzonu vai drūmumu, bet ikdienas rutīnu un dzīves neizbēgamo prieka un skumju miju, tāpēc tas mani uzrunāja un nolēmu to ielikt te, varbūt tas uzrunā vēl kādu bez manis

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ko var gribēt no cilvēka, kurš nekad nav bijis iemīlējies :(

(Reply to this) (Parent) (Thread)

A kā tu to zini lol? Kas jums visiem ar blusu meklēšanu svešā kažokā tikai tāpēc, ka viņiem ir no jums atšķirīgi uzskati?
Koments par dzejoli nebija domāts, lai nosodītu vai aģitētu, vnk tas kā es to uztveru. Nespēj mani uzrunāt tā nūdelīgā melanholija, nu nespēj, bet ja jums patīk, tad jauki.
Cik saprotu, autors pats ir diezgan depresīvs cilvēks un šādu dzeju, liekas rakstījis līdzīgā gara stāvoklī esošs tips. Ir okej, ja rezonē, bet man tas tikai vairo noguruma un bezcerības stāvokli, tāpēc saku, ka meklēju dzīvi apliecinošas mākslas izpausmes vairāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nja, es nezinu, man fantāzijas pasaule jau sen apnika, mani vairāk uzrunā jūtu pasaule, bet katram savs, es jau neiešu nevinam neko pārmest. es čista nezinu pareizo ceļu pa kuru jāiet

(Reply to this) (Parent)